| 136 (pašpārliecinātība ir mīts) |
[13. Feb 2018|14:35] |
es neesmu īgns cilvēks. es smejos visur un vienmēr, smaidu un laipni sarunājos. man ir teikts, ka no manis staro prieks, tāda kā tā esence. manuprāt, tas arī ir iemesls citu nepatikai pret mani. es uzvedos kā pamuļķe, un tas var atgrūst. man jau pašai arī nepatīk pārāk priecīgi cilvēki.
bet priekš tāda smaidīga cilvēka es ļoti mīlu negatīvo. es ar baudu runāju par savām negatīvajām iezīmēm, pieredzēm, atmiņām. visur es vispirms redzu slikto. nekas man nepatīk. visa komunikācija ar mani ir vienkārši klausīšanās manā čīkstēšanā - es esmu nogurusi, tas nav labi un šitas nav labi, tas man nepatīk un šitas man nepatīk. brīnos, ka man vispār ir draugi. jo tas jau ir tik dziļi, ka melnā humora un tumšu lietu (filmu, attēlu, stāstu) izbaudīšana ir tikai ziediņi. melns purvs ir mana ikdiena. un es tur jūtos bez gala komfortabli.
arī, stāstot terapeitei par savu ģimeni, es ilgi un gari runāju par mūsu nabadzību, tēva alkoholismu, mātes skumjām. sajutu lepnumu, kad viņa bija šausmās, dzirdot par to, kāds tirāns bija mans vectēvs. es peldos šajā perversajā baudā.
un tas taču ir tik slimi.
bet vismaz jau otrās terapijas sesijas sākumā es pēkšņi aptvēru, ka šis upura/nabadziņa sindroms ir tas, ar ko patiešām jāstrādā, nevis tāds aptuvens “zema pašvērtējuma” koncepts. |
|
|