| 123 (pēcrandiņa pārdomas divos naktī ar sāpošām kājām) |
[25. Nov 2017|13:15] |
atceries, ka tu neesi pasaulei neko parādā.
atceries, ka tu neesi atbildīga par visu citu cilvēku labsajūtu.
atceries, ka reizēm drīkst sevi un savu pašsajūtu nostādīt augstāk par apkārtējiem.
atceries, ka tu drīksti dusmoties.
atceries, ka tu drīksti riskēt izklausīties dumja un piecreiz pārjautāt (jo var gadīties, ka beigās tev izrādīsies taisnība; un, ja arī ne, nav liela nelaime).
atceries, ka tu drīksti uzstāt, drīksti īgņoties, sūdzēties, cimperlēties, ja situācija ir tāda, kurā tas patiesībā būtu adekvātāk nekā tavs uzspēlētais dzīvesprieks.
atceries, ka tu drīksti teikt nē. tu drīksti iebilst. tu drīksti nepieņemt svešus viedokļus.
beidz lauzties katram podiņam par vāciņu. |
|
|
| 124 (dvēselei apkārt ir pārāk maz kaķa) |
[25. Nov 2017|13:32] |
man ir teorija, ka kaķi visu dzīvi murrā vienādi. murrāšanas motoriņš strādā identiskā stiprumā jau kopš dzimšanas, bet tā troksni slāpē apkārtesošā miesa. tāpēc mazi kaķēni murrā tik neadekvāti skaļi - motoriņam apkārt ir pārāk maz kaķa.
varbūt tāpat ir ar dvēseli. mēs piedzimstam ar viena izmēra dvēseli, kam ar laiku apkārt apaug miesa, pieredze un cita draza, noslāpējot to plašo, patieso prieku, ar ko bērns iet pasaulē. dvēselei apkārt ir pārāk daudz cilvēka. |
|
|