| 38 |
[8. Dec 2016|12:59] |
tas zaļais online punktiņš mani nobeigs. neciešu šo vārgumu, nespēju piespiest izslēgšanas pogu, kurai taču kaut kur ir jāeksistē. ar laiku gan, vismaz šī apņemšanās atkāpties sakrīt ar cilvēkapnikumu un vēlmi padarīt savu dzīvi mazāk alkoholisku. ja es neeju uz bāriem, es nesastopu arī viņu. problēma atrisināta.
saruna ar paziņu šodien noveda pie pretrunas sevī. uzdevu jautājumu: "kāpēc lai tu dzīvotu tā, it kā tu būtu nabags un mazsvarīgs?" un tad ilgi sēdēju, uz šo teikumu lūkojoties. jo, jā, kāpēc lai kāds tā dzīvotu? kāpēc lai es tā dzīvotu? kāpēc es tik ļoti ieciklējos uz to, ka man nekad nav naudas un ka es esmu tāds nabadziņš pilnīgi visās situācijās? tas taču vispār nekādi nav izdevīgi - ne man, ne draugiem, kam manās sūdzībās jāklausās. šī varētu būt vadlīnija, lai vismaz mazliet paceltos augstāk par pozīciju, kurā sevi vienmēr nostādu.
vajag jaunas acenes, vajag jaunu tetovējumu, vajag uzdāvināt ko jauku ģimenei svētkos, vajag iet uz kino, vajag glītus ziemas zābakus, nevajag nodzert visu naudu sarunās, kas mūžīgi atkārtojas.
vajag sākt rakstīt, vajag atsākt lasīt, vajag dabūt dārzu, vajag interesēties, nevajag tērēt enerģiju uz sevis norakšanu zemāk par zāli.
vajag, nevajag.
paldies. |
|
|
| šī saruna notika manā galvā |
[8. Dec 2016|14:14] |
zini to sajūtu, kāda pārņem, ieejot pamestā namā?
tur kādreiz ir noticis kāds negadījums, iebrucis jumts, piemēram. sākumā ir aktivitāte. bākugunis, troksnis, cilvēki. kliedzieni, kopāsanākšana. tad pēc kāda laika visi vienkārši pierod pie tā, ka šis nams ir tur. iet garām, neredz. ja redz, uz mirkli iedomājas par to, kā bija pirms nelaimes vai īsi pēc. ne to, kā ir tagad.
un, kad tu tādā ieej, tur visur ir putekļi, neglīti grafiti, kaut kādi sadauzīti stikli un klusums. apkārt ir nodotas funkcionalitātes sajūta, kaut kas, kam it kā būtu jādarbojas, bet tas te stāv un klusē. pārrāvums, ausīs sīc kā norauts signāls. un tad tu pats arī tur ej, vēro un nerunā. tu pat soļus liec citādi.
lūk, un tas ir tas, kā es jūtos pēdējā laikā. |
|
|