| šī saruna notika manā galvā |
[8. Dec 2016|14:14] |
zini to sajūtu, kāda pārņem, ieejot pamestā namā?
tur kādreiz ir noticis kāds negadījums, iebrucis jumts, piemēram. sākumā ir aktivitāte. bākugunis, troksnis, cilvēki. kliedzieni, kopāsanākšana. tad pēc kāda laika visi vienkārši pierod pie tā, ka šis nams ir tur. iet garām, neredz. ja redz, uz mirkli iedomājas par to, kā bija pirms nelaimes vai īsi pēc. ne to, kā ir tagad.
un, kad tu tādā ieej, tur visur ir putekļi, neglīti grafiti, kaut kādi sadauzīti stikli un klusums. apkārt ir nodotas funkcionalitātes sajūta, kaut kas, kam it kā būtu jādarbojas, bet tas te stāv un klusē. pārrāvums, ausīs sīc kā norauts signāls. un tad tu pats arī tur ej, vēro un nerunā. tu pat soļus liec citādi.
lūk, un tas ir tas, kā es jūtos pēdējā laikā. |
|
|
