| 63 |
[21. Feb 2017|17:16] |
naktī sapņoju, ka pārguļu ar personu, uz kuru man ir drīzāk friendship-crush, nevis romantic-crush, un tas bija tik viegli, jauki un mīļi, ka pamostoties īsti nesapratu, kur un kāpēc atrodos. pašu aktu neredzēju, mans skatījums beidzās ar guļamistabas durvīm. taču ceļš līdz tam un nākamā diena (sapnī, ne realitātē) bija pildīta ar pāri plūstošu mieru, ar to pareizo mīlestības sajūtu, kam dabiskos veidos pieskarties man jau gadiem nav izdevies.
taču šis pats sapnis iekļāva arī traukšanos pāri pusaizsalušam dīķim pavasara agrumā ar kukurūzas stiebru laivu (kā heijerdāls, tikai pārdesmit metru attālumā, ne okeāna) tikai tādēļ, ka jautri. to varēja izdarīt, pieturoties pie dīķim pārvilktas virves, kas savienoja pretējos krastus, un velkot sevi ar visu laivu pāri. jo spēcīgāk izdevās pierauties, jo straujāk nesās laiva, šķiežot uz visām pusēm ledusaukstas šļakatas. pārbraucu pāri un atpakaļ dažas reizes, izkāpu atkal tajā pašā krastā, kurā iekāpu, un devos mājup - uz tādu tumšu, mitruma pievalgušu koka namiņu, kas, iekšā ieejot, smaržoja nevis pēc sapuvuma, kā šķistu ārēji, bet pēc malkas un mājām. plītī sprakšķēja uguns, un bija ļoti, ļoti silti.
žēl, ka atminos tikai šos divus elementus, jo tā bija vesela dzīve, ko nosapņoju.
iespējams, vienkārši ilgojos pēc mīļuma, un tas viss izraisa šīs fantasmagorijas. |
|
|
