Mans kaķis arī mēdza lēkt kājās, tā bija viņa vissliktākā īpašība. Kad viņam uznāca tāds kājās lēkšanas noskaņojums, bija grūti viņu savaldīt, savukārt bēgt arī negribējās, jo - kurš tad te īsti ir saimnieks, vai ne? Tāpēc bija vien ar viņu jācīnās. Viņš rūkdams, saceltu spalvu nāk klāt, bet man viņš ir ar roku jāatgrūž, jo ar kāju to nevar, kāja nav tik veikla, viņš tajā uzreiz ieķeras. Taču arī roka ne vienmēr tiek sveikā cauri, jo maza vilcināšanās vai neprecīza kustība, un - hujakš! - kaķa nagi iekšā. Vispār, iztikt bez skrāpējumiem šādās reizēs laikam nevarēja. Varbūt tāpēc man tik ļoti nepatika šie viņa noskaņojumi - jo tie vienmēr sāpēja.

(Reply to this) (Thread)

vot, jā. tas lopiņš ņem, uz tevi par kaut ko apvainojas un viss - jāasiņo tev. muļķīgākais šajā visā ir tas, ka parasti nav ne jausmas, ko tu tādu briesmīgu esi izdarījis.

šitais niķis viņiem mūžīgi paliek, ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manam palika mazāk, bet pāriet nepārgāja. Viņš jaunībā tika daudz nerrots, tā ka varbūt viņam tā bija psiholoģiska trauma uz mūžu. :)

(Reply to this) (Parent)