rasoļņiks

September 13th, 2018

06:22 pm - septembris 2008

Pirms 10 gadiem rudenī, septembrī iepazinos ar R. Precīzāk sakot, es vienkārši piegāju pie viņa kādā starpbrīdī pagalmā, kur smēķētāji smēķē. Tas bija ļoti silts septembris. Biju sākusi iet jaunā skolā, kur besis uznāca jau paverot ieejas durvis. Es viņu uzrunāju, vienkārši piedāvāju draudzēties uz kopīgu ārpusskolas interešu pamata. Es esmu nāvīgi lietišķa un brīnos, ka viņš apsvēra iespēju jau nākošajā nedēļā ošņāt pamestas fabrikas un bēgt no apsargiem. Tā ir mazliet adrenalīnpilna sajūta sajūta, kad uzrodas jauni draugi, kuri uztverē ir ļoti atšķirīgi (viņš ir mūžīgais melanholiķis un fatālists, bet es esmu optimiste/reāliste). Jau nākošajās nedēļās kopīgi bastojām stundas, pīpējot ūdenspīpi un pētot pamestas vietas, nepagāja ne pāris nedēļas, kad jau trijatā ar C. mizojām kartupeļus virs šmucspaiņa. Jā, kartupeļu mizošana trijatā pietrūkst. Tas bija drusciņ kā rituāls - bastot skolu, vazāties pa industriāliem rajoniem un tad milzīgā izsalkumā kopā pie miskastes mizot kartupeļus. Un tad dzert tēju. Ļoti daudz tējas. Atceros, toreiz dzērām pa trīs, četrām krūzēm vienā pēcpusdienā/vakarā. Alkoholu dzērām ļoti reti, tas mums nebija vajadzīgs, lai būtu "best-days-of-jaunība-ever". Ā un protams, svarīgi bija čillot arī Torņakalna kapos un uz mana balkona, kur mana mamma bija uztaisījusi soliņu (sev un puķēm, protams), bet mēs to allaž centāmies aizņemt pēc skolas. Vēl nesen ar R., staigājot pa Ikšķiles krāmeni, atcerējāmies, kā kādreiz braucām uz Čiekurkalna krāmeni sajūsmināties par grabažām. Tas septembris un oktobris bija ļoti silts, braucām uz Baldoni, Siguldu, Mangaļsalu u.c. No tā rudens pamazām sāk zust atmiņas, tās kļūst arvien ēteriskas, bet pēc noskaņas tikpat spilgtas kā vienmēr. Čiekurkalna jumts bija episks, viena neticami biezas miglas diena jūrmalā un patiesībā arī ložņāt gar vilcieniem starp Šķirotavu/jāņavārtiem bija episki, jo tagad nekas tāds nav iespējams īsti kameru un visuresošo apsargu dēļ.
Mācību stundu laikā mani nekas īsti neinteresēja, izņemot literatūru,vēsturi un fiziku. Toreiz man bija mobilais telefons, kurā caur WAP gāju draugiem.lv, lai lasītu cibas jūzera Katodstars ellīgi episkos objektu izlūkgājienus, citreiz nācās apvaldīt pamatīgu smējienu vai sarunāt kādu kopīgu gājienu uz bunkuriem vēlos vakaros, toreiz bijām tāds bariņš, kam nāvīgi aizrāva pazeme (man patiesībā joprojām, ja vien viss nebūtu aiz atslēgām un trejdeviņiem apsargiem).
Tajā rudenī mana dzīve mainījās ik pa dienām.
Tas rudens bija crazy. Vienkārši crazy. Tur bija daudz crazy epizodes, ja tā padomā, es gan jau labprāt uzrakstītu, bet daļa no tām epizodēm bija pārāk sviestainas un neētiskas, lai par tām rakstītu publiski.
Powered by Sviesta Ciba