rasoļņiks

October 19th, 2016

11:44 am - Kā es sāku bradāt. Pirmā daļa

Šajā oktobrī aprit 10 gadi,kopš sāku interesēties par cilvēku radīto pamestību pilsētvidē un ārpus tās.Man bija 14gadi.Tas sākās pavisam smieklīgi. Māsa ar klasesbiedreni šad un tad pirka Cosmopolitan žurnālus. Un neticami,bet divtūkstoš sestā gada oktobra vai novembra numurā bija viens vai divi teikumi par pamestām vietām un apakšā links www bradājumi el vē. (Tagad tā lapa vairs neeksistē jau vairākus gadus, interneta arhīvā vien var redzēt).
Es to lapu paskatījos, palasīju pirmās lapas rakstus, kaut ko iekomentēju. Es neko daudz nesapratu no tiem rūpnīcu nosaukumiem, man tie tā īsti neko neizteica. Vien zināju, ka man pie mājām ir trīs rūpnīcas, no kurām vienai nezināju nosaukumu.
Kamēr vēl bija svaigi iespaidi,devos lūkot piemājas pamesto autoskolu.Paķēru līdzi dažus klasesbiedrus "drosmei", jo ārā jau bija tumšs. Viņiem ātri apnika, man laikam arī, jo ārā bija auksti un drēgni. Un man nebija lukturītis. Bet ar to pietika, lai būtu āķis lūpā nākošos 10 gadus.
Man pašai līst pamestajās rūpnīcās pietrūka drosmes,jo jau pašu objektu sētas likās augstas un neomulīgas, kas sadala realitāti TUR un realitāti ārpus TURienes. Tā nu es visādās vietās līdu ar dažādām meitenēm un puikām. Viena no tām meitenēm tagad studē medicīnu un ir bildējusies pie Sokolova (man gribējās to piebilst, jo man patīk saskatīt kaut ko ačgārnu visur). :D
Vēl arī ar draudzenēm līdām uz 9stāvu mājas jumta un lidinājām no turienes lejā visādas lietas. Nu, ne jau uz galvas. Bet viena meitene pamanījās no jumta nolidināt lejā šampanieša pudeli, par to es viņu salamāju. Viņa vispār bija krazy bitch. Ar pirmo puisi uz tā jumta sēdējām un dzērām kokakolu. Man vēl kaut kad bija profilbilde draugiem.lv, kas fočēta uz tā jumta. :)
Tad vēl bija tāds puika Sergejs, kurš mācījās vienu klasi augstāk un ar kuru gājām zīmēt grafitī uz fabrikas noliktavas sienas.Toreiz laikam pirmo reizi bēgu no apsarga objektā. He he. Iespējams, ka tā noliktava ir nojaukta, tur ir vairākas automašīnu garāžas tagad. Mēs tīrījām no rokām krāsas paliekas ar vaitspirtu,jo to bija nereāli nomazgāt ar ziepēm.
Vēl bija epizode, ka ar pāris skolasbiedriem līdām tajā rūpnīcā un mums sāka dzīties pakaļ apsargs čībās. Dzinās pakaļ mums, sīkajiem, ar rūtainām čībām pa ledu. Klasesbiedrene smējās līdz asarām toreiz.
Ar klasesbiedreni uzlīdām uz 12 stāvenes jumta dzestrā ziemas vakarā. Krasta iela mirgoja daudzās mazās uguntiņās.Pirms tam mēs skatījāmies krievu seriālu par Ņaņu. :D
Daudz kas palika interesantāks 2007.gada vasarā, kad sāku vairāk skatīties kartes un vispār bija vairāk poņas kurā Rīgas galā kaut kas "lienams" ir. Braucu uz Mangaļsalas bunkuriem, bija viens neveiksmīgs LMR ložņāšanas piegājiens un četri bradājumi Čiekurkalna aviācijas skolā. Un pat kaut kas tik ekstremāls kā pastaiga pa Bolderājas dzelzceļu, no Lāčupes stacijas līdz Hapaka grāvim. Biju noskatījusi objektus kartēs un cerēju tur ielīst, kad radīsies piemērota kompānija. Tādas iespējas bija retas. Labākā draudzene bija gandrīz vienmēr kaut kur aiztusējusies, bet puisim neinteresēja šādi objekti. Man liekas, kaut kāds dzinējspēks savā ziņā bija arī Černobiļas divdesmitgade. Toreiz kladē līmēju avīžu izgriezumus un lasīju par Pripetes pilsētiņu. Gribējās arī būt tādā vietā, kur vienkārši dzīve ir apstājusies, kaut vai nedaudz.

Un tad arī pienāca skolā laiks, kad vajadzēja uzbliezt kaut kādu pirmo ZPD. Tajā pašā bradājumu forumā uzzināju, ka angliski tas saucās "urban exploration" (tur, kur bija sadaļa uz citām tīmekļa lapām).Izdomāju, ka rakstīšu angliski un intervēšu latviešus, kas ložņā pa Latvijas rūpnīcām un bunkuriem. Un tad 2008.gada sākumā ievācu kaudzi informācijas un radās pavisam jauns skats. Prātīgāks. Ieinteresētāks. Dedzīgāks. Radās lavīnas veida interese par visu, kas reiz celts un atstāts novārtā. Tāpat arī par industriālām būvēm. Par tiltiem, atombumbām, respiratoriem un diožu spilgtumu lukturīšos. Par to, kāpēc dažas rūpnīcas aizņēma teju kvartālu, kamēr citas - vien 1 maziņu ēciņu.
Powered by Sviesta Ciba