12:24 am - kaleidaskops, bļa
Kad biju sīka, deva paspēlēties ar kaleidaskopu, tas bija zaļš, no kartona, un iekšā tie stikliņi superīgi noskanēja, kad pagriezu.Trausli ir tie kaleidaskopi, kaut kad nokrita un tad bēdīgi grabēja, vēl tagad zinu, kā grab saplīsis kaleidaskops. Līdzīgi skan tikai saplīsuši termosi, bet nē, ja man liktu salīdzināt, kas ir saplīsis kaleidaskops un saplīsis termoss prastu sadzirdēt atšķirību. Tagad nevaru saprast, tā ir pirmā šīze ar ko sastapos bērnībā vai Hansa Kristiana Andersena "Šķiltavu" grāmatu ilustrācijas.Nu kur tas suns ar milzīgajām acīm, kas izskatās pārēdies ekstazī. Un vispār, pirms 10 minūtēm neatceros vārdu 'kaleidaskops'. Meklēju google vārdu prizma, bet rezultātos izmetās šopingi. PFff.Un kāpēc atceros kaleidaskopu, varbūt tāpēc, ka pēdējo dienu laikā atļaujoties ignorēt pulksteņus, iegrimstu domās līdz turienei, kur laiks nekad nav īsti eksistējis. Bērnībā taču mēs neskatījāmies pulksteņos! Bez maz vai jāpiekar sev pie sienas tāda doma.
- - -
gribu ugunskura sprakšķus. Maitas visu kurināmo uz salas norijuši jau vasarā, bet tas nenozīmē, ka kaimiņu mēbeles ir slikts kurināmais. Bļehehē.