02:32 am - Nakts tveices idiotismi
Episki ir sēdēt meža vidū un sagaidīt pērkona negaisu. Visur zaļš, i sūnas i koki. Kaut kur tālumā jau ducina pērkons, bet ir silti un nelīst. Tu dzer Mohito ar ledu(diez, kā tas patiešām garšo, nevis Maximas variants pa 2,20)un skaties uz spāri, kas lidinās šurpu turpu. Dažbrīd tas radījums pielido tik tuvu, ka dzirdi tās spārnu švīkstoņu. Ārkārtīgi patīkama skaņa,tikpat patīkama kā skaņa, kad pakustini glāzi, kas pilna ar ledus gabaliņiem. Ik pa brīdim attopies, ka paliek arvien tumšāks. Kad redzi tirinamies nātru un random nezāļu lapas pārāk sparīgi, saproti,ka drīz salīsi līdz pēdējai vīlei. Neko darīt. Jāietin fotoaparāts celofānā un jādodas prom ar ērtu apziņu, ka pirmais autobuss, kurā iekāpsi, aizvedīs tevi no Juglas līdz maskavas foršstatei, jo RS kontrole tādā gāzienā runājot ar zaķiem, visticamāk, aizrītos ar lietusūdeni. Nonākot Maskačkā, tu ieej vienā no retajiem veikaliem, kur skaidri un gaiši jādemonstrē savu slikto alkohola gaumi, lai kaut ko dabūtu no plaukta, vai jānospeķo vitrīna, rādot, kuru bulciņu vēlies. Tev ir basas kājas, no tavām drēbēm pil ūdens, veikalnieks prasa, ko vēlos. Klusums. Laikam saprata, ka ārā līst, tāpēc neko nelaipnu neuzburkšķēja un atļāva minūtes piecas gaidīt 7.tramvaju. Ulrich Schnauss - Between us and them
thirsty