Par Tekstiem - 3. Marts 2010

Subject:	Adolf Hitler: Mein Kampf
Time:	17:33

Esmu diezgan pārliecināts, ka Ādolfa Hitlera "Mana cīņa" ir bijusi viena no nozīmīgākajām grāmatām, kas sarakstītas divdesmitajā gadsimtā. Protams, atskatoties uz Otro pasaules karu un to ievadošajiem notikumiem, var izdarīt minējumus, ka tie bijuši nenovēršami, ka laikmets veido personības, ne otrādi. Arī šodien apskatāmās grāmatas loma nacionālsociālistiskā režīma izveidē un Trešā reiha politikas virziena noteikšanā ir diezgan neviennozīmīga.
Tomēr, šādas spekulācijas atmetot, vēsture skaidri apgalvo, ka "Mana cīņa" ir bijusi cieši saistīta ar politiskajiem un sociālajiem procesiem no 1923. gada līdz pat mūsdienām. Tāpat ir skaidrs, ka šis teksts ir tieši saistīts ar nelāgajiem pagājušā gadsimta vidus notikumiem un grāmatā aprakstītais jāuztver ar pamatīgu skepsi un uzmanību, atsijājot nepatiesības, bet nenoraidot arī vērtīgākos darba elementus.
Tā. Tagad ir pateikts tas, kas bija jāpasaka.

Nacionālisms uber alles

Mani ārkārtīgi biedē vietējais nacionālistu līderis Viktors "Crazy Eyes" Birze. Mani biedē nacionālistu uzsaukumi un esejas, kas cenšas racionalizēt nacionālismu. Un, jā, mani ārkārtīgi biedē radikāls nacionālisms, ievērojami vairāk par anarhistu un komunistu negantākajiem un agresīvākajiem novirzieniem. Viens galvenajiem no iemesliem šai sajūtai ir tas, ka es nacionālismu nekad neesmu sapratis.
Labi, etniskās piederības sajūtas varētu būt evolucionāri pamatotas: gēni izturas labi pret savām kopijām, kas būs izplatītākas savā etniskajā grupiņā. Bet, tiklīdz pie apvāršņa parādās "Nācija" kā grupas vienojošais elements, es sāku kaut ko nesaprast. Nācijas, valstis - šie koncepti šobrīd ir nozīmīgi, pasaule lielā mērā griežas ap tiem, bet tomēr jāatceras, ka tie aktualizējas tikai salīdzinoši nesenā pagātnē; nacionālisma saknes, manuprāt, meklējamas netālu no mūsdienu valsts izpratnes saknēm - pie Vestfālenes miera līgumiem 1648. gadā. Un jāatceras arī tas, ka valstiskums turpina mainīties: lai gan joprojām pasaulē dominē suverēnas valstis, nevalstiski veidojumi gūst aizvien lielāku varu: korporācijas, teroristiskas organizācijas, starptautiskas politekonomiskas un militāras organizācijas, starptautiska sabiedrība (vismaz šeit, nosacītajos Rietumos).
Tas man liek uzdot jautājumu: kā kaut ko tik gaistošu un mainīgu kā valsti / nāciju var nostādīt augstāk par indivīda vērtību*?
Es nezinu, vai agrākās nodaļās Hitlers pamato nacionālisma lomu un patiesību, bet šī apskata objekts - "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas - ir dziļa nacionālisma caurvītas. Nacionālisms viņam ir stipras kultūras pamatā, nācijas saglabāšana ir visaugstākais mērķis. Pat tautas asiņu izliešana lielos apmēros, Hitleraprāt, ir pieņemama, pat vēlama un neizbēgama. Un, jā, nacionālisms ir lielas argumentu daļas pamatā; atņemot to, sagrūtu arī pārējais.

Realpolitik

Starptautisko attiecību teorija tīrā veidā radās pēc Pirmā pasaules kara, ideālistiem (kas vēlāk kļuva par liberāļiem) un reālistiem izsakot kontrastējošu minējumus par pasaules nākotni. Lasot Ādolfa Hitlera pārdomas par Vācijas lomu uz globusa, nav ilgi jādomā par to, kurai pusei vairāk pieder "Mana cīņa".
Reālisma tīrība šajā darbā ir pat apbrīnojama. Apgalvojumi par to, ka nāciju draudzības ir tikai un vienīgi "aprēķina laulības" un ka katra valsts vadās pamatā pēc pašsaglabāšanās principa un tieksmes pēc hegemonijas, ir sastopami ik uz soļa "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas. Hitlera pārdomas par to, ar kurām valstīm sadarboties, lai satriektu Franciju, sajūsminošā kārtā gan sasaucas ar Makjavelli, gan atspoguļo pēc-WW2 reālistu teorētiķu idejas. Arī fakts, ka Hitlers apzinās savu lomu vēstures kontekstā un to, ka nav ģēnijs-inovators, padara šo darbu ievērojami lasāmāku. Atsauces uz Realpolitik meistaru Bismarku un milzīgā loma, kas viņa darbā atvēlēta vēstures interpretācijām, tikai pastiprina sajūtu, ka darbs lieliski iekļaujas reālistu tradīcijā.
Vēlos tikai atzīmēt galveno ne-reālistu elementu: Hitlers diezgan pamatīgi antropomorfizē nāciju. Viņam Vācija ir ar pāridarījuma sajūtu, viņa vāciešiem ir tautas sirdsapziņa un seni ienaidnieki. Un tas viss, protams, ietekmē to, kā nācija rīkosies, mazliet novirzot to no reālisma cost-benefit of survival kursa. Bet par to pietiks.

_______sociālisms

Lasot šo darbu, beidzot sapratu, sociālisma lomu nacionālsociālismā. Visvienkāršāk, šķiet to būs paskaidrot šādi: ņem jebkuru mainstream marksistu apgalvojumu; visus starptautiskos kapitālistus padara par kapitālistiem-ebrejiem; proletariātu padara par vāciešiem. Viss. Gatavs.
Šī iemesla dēļ "Manas cīņas" lasīšana bija mazliet dīvaina. Anti-pašreizēj-kapitālistiskais sentiments, ko mazliet loloju savā sirdī, ārkārtīgi maz atšķiras no Hitlera antisemītisma manis izlasītajās nodaļās. Un, jā, mūsu sabiedrībā ir mazliet iegājies, ka, ja ir kāds, kam tu īsti nevēlies piekrist, tas ir Hitlers.

Bet, jā, tieši tāpēc: skepse un uzmanība. Ja saglabāsiet to, lasiet šo darbu. Nolāpīti interesants un ar vērtību, apmēram tādu kā Kisindžera "Diplomātijai": abi šie darbi ļoti labi iepazīstina ar loģiku, kas joprojām mīt lielvalstu sirdīs, ar reālismu kā preskriptīvu, nevis deskriptīvu mehānismu.

* Arī indivīda vērtība un izpratne par to mainās, to nevar noliegt. Tomēr man šķiet, ka var argumentēt par tās mazliet lielāku objektivitāti, t.i., manuprāt, lai ticētu indivīda vērtībai, cilvēktiesībām ir nepieciešams izdarīt mazāk un ticamākus pieņēmumus.

comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?

Subject:	Гуго Глязер: Драматическая медицина
Time:	22:51

Uzvara pār sāpēm

Jau bērnībā man izveidojās priekšstats, ka medicīna un māksla ir ļoti cieši saistīti jēdzieni. Bez kaut kādām banalitātēm par to, ka medicīna arī ir māksla utt., ļoti vienkārši – mans tēvs bija ķirurgs, kurš manās atmiņās biežāk fotografē un glezno nekā operē, mājās noteikti bija vairāk albumu nekā profesionālās literatūras, bet viesību saviesīgās sarunas mēdza visai līgani pārplūst no locekļu amputācijām uz impresionismu. Šādā kontekstā nav jābrīnās, ka liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka LMA (kā Latvijas Mākslas Akadēmija) un LMA (kā Latvijas Medicīnas Akadēmija) tomēr nav viena un tā pati mācību iestāde.
6 gadi studijās ir ieviesuši nelielas korekcijas. Tiesa - joprojām domāju, ka medicīna ir māksla – visbiežāk skatuves māksla, mazliet arī tekstilmāksla, katrā gadījumā tas, kas pilnīgi noteikti jāatzīst - bez radošas pieejas jau sen būtu varējusi dzert antidepresantus pārmaiņus ar stimulantiem vai krietni ticamāk – ēstu šokolādi līdz kārtīgas teksasietes apmēriem.

Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka grāmatas „Драматическая медицина” nodaļa „Победа над болью”, kuras darbība risinās 19.gs. – lielo medicīnas atklājumu laikmetā, man atgādināja īpašības, kas piemita tam ārstam, kāds saglabājies manos bērnības priekšstatos, proti – radošums, vēlme uz atklājumiem, spēja ziedoties un arī bērnišķīgi neviltots prieks par uzvarām.

„Победа над болью” stāsta par anestezējošo vielu atklāšanas vēsturi. Sākums veltīts smieklu gāzei, tad seko ēteris un hloroforms, bet saldajam ēdienam pietaupīts kokaīns (narkotiku tēmas tāpat kā tās par seksu neapšaubāmi cilvēkos raisa lielāku interesi kā citas – to saprata arī piecdesmitajos, kad šī grāmata ir uzrakstīta).

Mani diezgan ļoti sajūsmināja autora rakstības stils – vienkāršs, bet aizraujošs. Īstenībā – nevis sajūsmināja, bet vedināja uz nostaļģiju, jo sapratu, ka pēdējā tik vienkāršā un nepretenciozā grāmata, ko lasīju, bija apmēram „Kapteiņa Granta bērni”.
„Dramatičeskaja medicina” vēsturiskie fakti tiek pasniegti tādā nelielā Mission impossible mērcē, radot spēcīgu klātbūtnes efektu. Sajūta kā veroties History Chanel vēstures atveidojumos, proti, gar acīm slīd bilde, bet ausīs (šajā gadījumā – galvā) skan tā klasiskā krievu filmu ierunātāja balss, nu piemēram: „Viņš tā arī izdarīja.Tomēr nākošajā rītā kakls turpināja sāpēt. Tāpēc viņš ērti iekārtojās atzveltnes krēslā, pamatīgi samērčēja kabatas lakatiņu ēterī un sāka elpot tā tvaikus ”. Bet šeit mana mīļākā vieta :”Pēc tā viņš metās uz savu darba kabinetu ar skaļiem kliedzieniem: ”Es atradu, es atradu!” Lūk, lūk, bērnišķīgs prieks par atklājumu – bez mūsdienām tik ļoti tipiskās „ak, ko gan citi par mani padomās” pieskaņas.

Saturiskā ziņā nepameta sajūta, ka lielāks nopelns dižajos anestezioloģijas sasniegumos ir nejaušības momentam, ne pašaizliedzīgiem cilvēku upuriem. Un vārds „dramatiskā” grāmatas nosaukumā man drīzāk liek aizdomāties par to, cik tiešām dramatiski būtu, ja nu kāda no neskaitāmajām sakritībām nebūtu notikusi, piemēram, ja smieklu gāzes pielietojuma atsāpināšanā ieviesējam Horācijam Velsam nebūtu pašam sāpējis zobs brīdī, kad viņš kādā gadatirgū skatījās ceļojošā cirka priekšnesumu.

Ļoti interesants fakts, ko uzzināju – izrādās, ka nu jau par savdabīgu popkultūras šablonu lietotajam Freidam ir nopelni ne tikai psihoanalīzes attīstīšanā, bet arī kokaīna pielietošanā atsāpināšanā. Paldies Tev, Zigmund!

Galu galā - bez nostaļģijas, atmiņām, pārdomām un prātojumiem – šo darbu izlasīt bija vērts kaut vai šī apbrīnojamā naivisma dēļ: „Šveicietis Juhans Jakobs fon Čudi, pabijis Perū, pieļāva, ka kaitīga ir tikai pārmērīga kokas lietošana.”
Un tā medicīnā ir joprojām – nekad nevar zināt, kurš atklājums izrādīsies efekts un kurš defekts.

comments: jā, lūdzu?

Marts 3., 2010

Marts 3., 2010