atmiņas par domām

teja @ 12:44 pm: Es mīlu Diku.

Pēc vakariņām Tu atgāzies krēslā un, cieši manī raudzīdamies, vaicāji: “Ko tu vēlies?” – tiešs, ironijas iekrāsots
jautājums. Tava mute bija savilkta ņirdzīgā smaidā, it kā Tu jau zinātu atbildi.

“Ko tu gaidīji, šeit ierazdamās?”

Ja jau reiz biju atbraukusi tik tālu, biju gatava jebkādiem pārbaudījumiem. Tāpēc skaļi pateicu pašsaprotamo:
“Es gribētu šonakt palikt pie tevis.”

Un Tu tikai turpināji manī jautājoši raudzīties, gaidīdams vairāk. (Lai arī es pēdējos 12 gadus ne ar vienu bez sava vīra nebiju gulējusi, nespēju atcerēties nevienu citu tik pazemojoši tiešu sarunu par seksu. Bet varbūt tas bija labi? Kameras lēciens no kriptiskā uz burtisko?)

Tāpēc es teicu: “Es vēlos ar tevi gulēt.”

Un pēc tam: “Es vēlos, lai mēs nodarbotos ar seksu.”

Tad Tu man jautāji: “Kāpēc?”

(Psihiatrs H. F. Sērlzs “Šizofrēnijas etioloģijā” uzskaita sešus veidus, kā panākt, lai cilvēks sajūk prātā. Metode nr. 4: kontrolē sarunu un tad strauji maini tās uzstādījumu.)

*

Šo grāmatu ir grūti lasīt, jo tur pārsvarā tiek rakstīts tas, "par ko ir jāklusē" (citējot simtiem vīr.dz. filozofu).

Vai "kas ir jātranscendē" (citējot simtiem patriarhālā garīguma sludinātāju)