![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
dute @ :
Nelasīju konkrētus citātus, bet varu iedomāties. Jautājums, kā tieši mēs izpaužamies, kad nevaram kaut ko tolerēt? Iebilstam? Ar cieņu diskutējam? Vai vienkārši atņemam tiesības cilvēkam strādāt? Nesen dzirdēju stāstu, kā sociālajās zinībās pedagogs bērniem (kuri turklāt ir ar garīgu atpalicību) stāsta, ka viendzimuma attiecības ir slimas. Un mana pirmā reakcija arī ir, ka tāds cilvēks skolā nedrīkst strādāt. Tikai problēma ar šo pieeju ir tāda, ka cilvēka atlaišana no darba par viņa uzskatiem nav veids, kā likt šos uzskatus mainīt. Tieši otrādi, tas tikai rada dziļāku šķelšanos, riebumu vienam pret otra uzskatiem, mēs un viņi. Es saprotu, ka diskriminētajām sabiedrības grupām gribas tūlītējas pārmaiņas, nevis gaidīt kaut kādu lēnu paradigmu nomaiņu, tikai es neticu, ka to var patiesi panākt ar bulijošanu pretī. atmiņas par domām
dute @ :
Nelasīju konkrētus citātus, bet varu iedomāties. Jautājums, kā tieši mēs izpaužamies, kad nevaram kaut ko tolerēt? Iebilstam? Ar cieņu diskutējam? Vai vienkārši atņemam tiesības cilvēkam strādāt? Nesen dzirdēju stāstu, kā sociālajās zinībās pedagogs bērniem (kuri turklāt ir ar garīgu atpalicību) stāsta, ka viendzimuma attiecības ir slimas. Un mana pirmā reakcija arī ir, ka tāds cilvēks skolā nedrīkst strādāt. Tikai problēma ar šo pieeju ir tāda, ka cilvēka atlaišana no darba par viņa uzskatiem nav veids, kā likt šos uzskatus mainīt. Tieši otrādi, tas tikai rada dziļāku šķelšanos, riebumu vienam pret otra uzskatiem, mēs un viņi. Es saprotu, ka diskriminētajām sabiedrības grupām gribas tūlītējas pārmaiņas, nevis gaidīt kaut kādu lēnu paradigmu nomaiņu, tikai es neticu, ka to var patiesi panākt ar bulijošanu pretī.