Lai arī šogad tā nebija 100% mana izvēle, tomēr ir nedaudz sajūta, ka es kaut kā mākslīgi slēpjos. ka daba vēlas, lai es kaut kur stāvētu, kaut ko teiktu, kaut ko grozītu, un virzītu, un tas kaut kādā ziņā man ir skaidrs jau kopš pamatskolas, ka šī ir tā vieta, kas man ir dzīvē iedalīta. bet es tikai tinos vislaik segā, grimstu apātijā, mākslotā kautrībā noraidu pastieptās rokas - aiz kā? laikam aiz bailēm. traumām, vārguma. kā arī aiz kaut kādas apvainošanās uz Dievu, ka viņa plāni attiecībā uz manu dzīvi īsti neatbilst mana ego plāniem. bet kaut kādā ziņā ir stulbi bēgt no sava likteņa. kā pretoties gravitācijai.
gravitācija ir gada metafora.