atmiņas par domām

teja @ 02:34 pm: ok labi, es atcerējos lietu, kas man no Latvijas patīk, tā ir kopienas un vēstures sajūta (diemžēl tajā iekļaujot tikai etniskos latviešus, bet ko nu par negatīvo) + nāves & bēdu apzinātība. tās ir kvalitātes, patiesības atziņas, kas mums ir augstā līmenī.un tas ir kopsavilkts šajā dziesmā.
https://www.youtube.com/watch?v=na_3mX5ttBc

,kura, izrādās, ir visā pasaulē ezotēriķu aprindās plaši pazīstama dziedināšanas rituālu dziesma. vai Melgalvs to būtu domājis? diez vai, bet Dieva ceļi ir neizzināmi, vajag uzticēties, ka tu pagaidām nesaproti visu, ko dari
https://www.youtube.com/watch?v=z8E1hOma_Ag&t=4s

tas ko gribētos lūgt, ir nedaudz emocionālās apzinātības. kā kristieši teiktu, "izmeklē savu sirdi". labs paradums: saprast, kas ir personiskās dusmas, kas ir emocionālās vajadzības, kas ir domas, un kas - darbi. nevis piemēram kaut kādas destruktīvās emocijās balstītas pārliecības konsolidēt tādos kā it viedokļos (tumsas mēmos)

vēl, par dusmām uzņemties atbildību, nevis pavadīt dzīvi puskoka lēcēja nenoteiktības miglā, pašam no sevis slēpt, ka nedaudz kauns par savu pēdējo izlēcienu, un vienlaikus cerēt, ka, cerams, citi piedos, vai kaut kā pielabināsies, ja tu kaut ko citu foršu izdarīsi, vai ja kopā kārtīgi iedzers. nācijas problēma ir nevis dusmas (kas ir normāla cilvēka stāvokļa daļa), bet neilgtspējīgi to apsaimniekošanas veidi.