atmiņas par domām

teja @ 10:00 pm: es tagad centīšos pierakstīt, pirms nav pazudis, bet patiesībā JAU ir gandrīz pazudis, viena domforma, kurā paviesojos mirkli pēc pamošanās. tā bija stipra, lai arī nav skaidru vārdu, kuros to noenkurot, un pašlaik man arī fiziski iekšējā ainavā ar to nekas vairs nerezonē, bet es tātad pamodos ar trauksmes un neērtības sajūtu, ar kuru mostos gandrīz vienmēr, mani rīti vienmēr ir bijuši grūti, kādi tie ir visiem ilūzijā dzīvotājiem un naktī uzdzīvotājiem, cilvēkiem, kuru prāts funkcionē naratīvos, kuri stipri novirzās no patiesajiem laika, telpas un ķermeņa, arī emociju, apstākļiem, un bieži tā nav mūsu vaina, protams, bieži mēs esam auguši apstākļos, kuros neviens nav ticējis esamības rāmi plūstošajai dabai, kuros netic, jau no pirmā elpas vilciena, īstenības izturamībai.
un tad vienā sekundes simtdaļā man parādīja šīs trauksmes iemeslu, un tas ir - vai izdosies paturēt vakardienu. kurā es priecājos par sakurām, vai kaut kas cits foršs notika, vai izdevās lieliska saruna un pastaiga, vai cita rakstura eiforija palīdzēja nedomāt sūdu par sevi. vārdu sakot šī milisekundes domforma ietvēra to, ka vakar man izdevās uzveidot, nobalansēt, kaut kādu līdzsvarā esošu personu, identificēties ar kaut ko, kas rādīja dzīvi izturamu, un tās mirklīgās pamošanās sāpes, pirms vēl nav ieslēdzies prāts: vai šodien tas arī vēl strādās. tās ir bailes kuru pamatā ir žēlastība, kurā man tiek parādīta īstenība, un reizē arī neticība esamības izturamībai pie mainītiem prāta un emociju apstākļiem, lūk, šī ir īstā neticēšana. true ateisms. neuzticēšanās, ka tas, kas nāks, būtu drošs nepastarpinātai sastapšanai, jo naktī ir nobrucis viss vakar celtais optimisma tornis, es esmu guļot atjaunojies savā kailajā materialitātē, kails ķermenis ar smadzeni, un jāpaiet laikam, līdz atjaunosies ilūzija, ko sauc par personu. var saprast?