atmiņas par domām

teja @ 10:29 pm: darbdienās vēl tā, jāstrādā, tāpēc sanāk pārdozēt virtualitāti, un tā ir sajūta, kas man reāli riebjas. bet brīvdienās ir tas viegli garlaikotais flow, kas atgādina bērnības garās vasaras,šodien vairāk nekā stundu gāju ar kājām uz Džilianas mājām liet puķes un vairāk nekā stundu atpakaļ, kāpēc nē, "laiks jau ir" "vienkārši vajag kaut ko kur iet" (nebiju domājusi, ka es šajā dzīvē to teikšu pirmspensijas vecumā), viņa ar māsu un trīs todleriem izolējusies kaut kādā vācijas ekociemata idillē, dzīvojas ar bērniem uz mežu un spēlē laumiņas un ceļ kokos mājas. mēs ar gundegu sapratām, ka džilianas māja, iespējams, ir sterilākā vieta pilsētā, jo tur 7 dienas neviens nav bijis, tāpēc sarīkojām tur playdate. vārījām tēju, karsējām krāsnī bulciņas (65 grādos 5 minūtēs vīruss mirst mozerfakers) un runājām, protams, par ekšiem, sarunājām tur tikties pēc piecām dienām, kad tur būs nomiris vīruss, ko, iespējams, ienesām tur šodien. es vienā brīdī pamanīju, ka vienkārši non-stopā vāros, aizelšos un pati klūpu pār saviem vārdiem, nebiju ne ar vienu dzīvajā runājusi 7 dienas, vēl viena pensijas fīča
tad vēl kaut kas runāju ar vitu, teicu, ā nu zini, tas kolraits pie tavām mājām, kas ir blakus jogas studijai, bet kaut kas negāja kopā, tad sapratu, ka publiskā telpa ir mainījusies, un tagad viss ir blakus visam.
bet vispār, atceraties visus tos bērnības science fiction sapņus, ka mēs drīz pratīsim ceļot laikā, teleportēties un telepātiski sazināties, lūk, tieši tā.