pamodos, iedzēru kafiju un pēkšņi kļuvu dusmīga, zem šīs enerģijas iztīrīju māju, skraidīdama augšā lejā pa kāpnēm, pārbīdīdama mēbeles, uz pēcpusdienu dusmas tikai pieņēmās spēkā, un man bija tāds o-ou, jo vakarā pie manis paredzēts mēness pulciņš (c), nāks apmeklētājas, viena turklāt ar 9gadīgu un hiperjūtīgu bērnu, un es pati zinu, kā es reaģēju, ja cilvēks vadošā lomā ir dusmīgs, es to nevaru pati panest nevienu sekundi, jo viņa dusmas piepilda telpu, es uzskatu par netaisnību to, ka man ir jāatrodas šajā dusmu laukā, un jāizliekas, ka nekas nav. tad es mēdzu pašaizsardzības nolūkos devalidēt šī cilvēka autoritāti un viņu kaut kā pat provocēt, iespējams, neapzināt mēģinot panākt, lai viņš atlaiž grožus un atļauj pašorganizēt procesu. lūk, tāpēc es pati negribēju būt šādā lomā. bet dusmas turpināja pieņemties spēkā. es jutos diezgan iesprostota. es pat teikumu nevarēju pateikt neaizelšoties un negriežot zobus. un tad es viņām visām pateicu - sorry, es nezinu, kas šodien sanāks, es nejūtos tā, ka es varētu runāt, jo man ir dusmas, un kā iet jums. man gribējās kaut kā atlaist grožus, lai es neesmu kā procesa vadītājs. un tad vienā es pamanīju, ka manas dusmas dusmojas tikai tad kad es runāju, bet, ja es daru kaut ko citu, tad viņas iet tajā, un izpaužas uz līnijas vai kustības vai krāsās. tad es ierosināju visu strukturēt tā, ka nenotika nekāds intelektuālais darbs - (mēs parasti lasām, rakstām un runājam, pašreflektējam) - bet šoreiz 20 minūtes katrs savā blociņā nodarbojās ar intuitīvo zīmēšanu, 10 minūtes viena Marinas Abramovičas rakstīšanas prakse, kas garantēti palēnina prātu, un 40 minūtes autentiskā kustība - pārsteidzoši, bet tā patika cilvēkiem, kas ir uz jūs ar kustību, es parasti diezgan kautrējos piedāvāt cilvēkiem kustību prakses, aiz cieņas pret to, ka viņi nevēlas būt attiecībās ar savu ķermeni. beigās, joprojām neko daudz nerunājot, ēdām zupu. viņas teica, ka bija super un vajag vēl. viss. kad viņas aizgāja, dusmas manī turpinājās. es gulēju uz dīvāna un vienkāŗši viņās skatījos kā lavas lampā. aizmigu, pamodos, bija pārgājušas. esmu lepna, ka man izdevās sevi nomenedžēt, vienlaikus pārāk neapspiežot.
man liekas, es gribētu, lai cilvēki savas dusmas sauc vārdā, nevis vienkārši komunikācijā uzvedas kā lohi klusi cerēdami, ka viņiem to piedos, saprazdami, ka viņi ir tikai cilvēki.
manuprāt, mēs tikai paši sevi redzam kā "tikai cilvēkus", bet citus kā dotos lielumus.
bet varbūt kļūdos.