atmiņas par domām

teja @ 07:33 pm: aklimatizējos lēnām. pirmās dienas cīnos ar disociāciju un paniku, ko rada visaptverošs apjukums. man te viss ir par traku. cilvēki par ātru, binaritātes par polāru. daba pārāk izvirtusi, saule par karstu. gaiss pat sliktu. utt. cilvēku nelaimīgums par intensīvu. nemaz nerunājot par to, kas notiek rīgā. māksla pārāk ātri saiet prodakšnā. pag pag pag. stop. nestop. bet tad nokavēju vilcienu un iegāju Juglas bibliotēkā paglābties no svelmes. momentā miers, atgriežas elpa, safe space. grāmatas, gleznas ar ziediem un 3 pensionāri. tas ir mans ātrums, ne ātrāk. kādam nav kāda haltūra bibliotēkā? tikai ne gaismas pilī. tur par daudz ambīciju. sācies laying low posms manā dzīvē. bet ja kaut kur sauks, tad iešu, protams. panēmu Edvīna Raupa krājumu 33 dzīves gadi un dzejoļi, atbraucu laukos, lasu gultā un veicu piezīmes kladē. ‘kaut kādas dzīvības pazīmes visapkārt nekāda nolūka no Visvarenā puses’. mēru mirušā tēva drēbes. bikses gandrīz visas tieši mans izmērs. nogriezu vienus džinsus. sapratu, ka performēšu tēta drēbēs. uzrakstīju par performanci bet tad sapratu, ka es to nevienam negribu rādīt. vispār neesmu privāta persona, bet nupat esmu kaut kam permanenti atmetusi ar roku. arī svelme pāriet. beidzot mana dvēsele mani panāk.

vēl šis:
tavi nosalušie nadziņi manās rētās