atmiņas par domām

dejavu @ 03:16 am: Jau pāris dienas mēģinu uzhakot, kā lai tiek ārā no the dark place, kur ir aizkaitinājums un dusmas, pat ienaids un sevis žēlošana un paštaisnums. ("Dārgais" tiešam pameta un izvēlējās to darīt, kad man jau tā smags brīdis, un viss ir uz robežas)

It kā varu atcerēties, kā tas ir būt gaišākā prāta stāvoklī, uz kādu mirkli. Bet galīgi vēl nespēju tur palikt. Maksimums, ko spēju, ir noturēties un neizdarīt kaut ko briesmīgu no dusmām. Negatīvais ir ļoti spēcīgs, daudz spēcīgāks par pozitīvo. Kas evolucionāri makes sense. Pie tam ir ļaudis, kam tas negatīvā radars (potenciālo draudu uztvere un pašaizsardzības reakcija) ir vēl saasinātāks, kā citiem - neirotiskais spektrs. Būt saulstariņam ir daudz daudz grūtāk, nekā būt tiešajam reālistam, it īpaši, ja ir tā saasinātā uztvere. Varbūt tā ir tava "redzēšana pāri".

Bet nu besī. Gribu būt saulstariņš :D