atmiņas par domām

teja @ 03:42 pm: ledus
laikam nokļūstu pie tā, ko citi izdomājuši jau sen - lai būtu teātris, lielākajā daļā gadījumu ir jābūt LUGAI. un ir jābūt AKTIERIEM. kaut kas cits - kā "TĀlāk" un "Garā dzīve" - izdevās, jo vienā aktieri spēlēja paši sevi, tātad labi, otrā spēlēja LABI aktieri.
varbūt esmu vienīgā, kam liekas, ka jaunie aktieri, visi šie etaloni un simboli, nemaz nemāk īsti labi spēlēt. tādas klasiskas reālpsiholoģiskas lietas. vienīgais, kas tajā izrādē pārliecināja, īsti smalki un skaisti nospēlēja - Gundars Āboliņš. atsevišķos momentos arī Pole un Čivžele. pārējie spēlēja pēc "pirmās izvēles", garlaicīgi. Īpaši Inga Alsiņa. Vai tad tā, tik bezķermeniski, var spēlēt prostitūtu. Pat Sandra Zvīgule nepatika. Laikam jau arī materiāls, viņas lomas materiāls, bija diezgan plakans, viņa visu izrādi spēlēja vienkārši teicēju, psiholoģiski nedefinētu līdz galam, nedramatizētu, nu ja, jo tā jau arī nebija dramaturģija, bet proza.

nezinu, kas tas ir par žanru "kolektīva grāmatas lasīšana", bet tur notiekošais tam pilnīgi atbilda. bet nav īsti attaisnojuma, kādēļ to visu nevarēja pārrakstīt lugā un izspēlēt no sākuma līdz galam. spēka nepietika? laika? ja koncepta dēļ - tad es šaubos, vai šis koncepts kaut ko īpaši daudz pievienoja sorokina tekstam. tur visu laiku mijās teksta lasījumi ar fragmentārām lomu spēlēm - uzplūdi/atplūdi, kāpēc? sižets, protams, jumtu norāva, īpaši pirmajā cēlienā, bet, manuprāt, tas ir vairāk Sorokina un dzīvo aktieru ķermeņu - gaļas - nopelns. bija tur tādas fīčas, kas šķita pilnīgi liekas - piemēram nafig zemfira, cojs un visiem jau pirms 5 gadiem apnikusī dziesma "palkovņiku ņikto...". NEsapratu arī to dzīvniecisko augļu plosīšanu ar zobiem, nesapratu pornogrāfiskos zīmējumus. Attāla nojausma par pornogrāfisko zīmējumu nozīmi man radās - tipa, ka zīmējumos ir cilvēki PIRMS kļūšanas par aseksuālajiem sirdscilvēkiem, un tāpēc viņu seksualitāte ir pārspīlēta. bet nezinu, vai hermanis to bija tā domājis.

patika man scenogrāfija, tie stari uz griestiem, patika drusku tā fiška, ka izbraukuma apstākļos, pie ierobežotiem resursiem, izrādi spēlē tukšā telpā un ielas apģērbā, un pišanās vietā glauda džeka kailo pauri, kas vienbrīd tiešām likās ļoti līdzīgs locekļa galviņai, bet rokās skatītājiem dod albumu, kur safotografēts fotostāsts ar tiem pašiem aktieriem īstajos kostīmos un vidēs. tas uzbūra kaut kādu ainu. bet jautājums - ko tas pievieno, ja neskaita trupas operativitāti un līdzekļu taupīšanu????
vienīgais likās stulbi, ka vietās, kur aktieriem acīmredzot bijis kauns pa īstam rādīt plikus dibenus un locekļus, fotogrāfijas aizstāja branta zīmējumi. ja jau līdz galam, tad jau līdz galam, bāc. mūsu laikos, kad neviens ne no kā nekautrējas. pārāk jau nu caurspīdīgi šī "koncepta" patiesie motīvi bija.

nu kopumā jau OK. bet nekā ģeniāla, ja neskaita Sorokinu. paldies skukai un anonymousam par sadarbību šīs publikācijas tapšanā :))