atmiņas par domām

teja @ 10:58 am: pagāja diezgan ilgs laiks, lai atkal nosēstos Joensuu. es negribu vairs ceļot. tas nav veselīgi ķermenim. viņš patiešām pārprogrammējas katrā vietā no jauna. tas ir tikpat sāpīgs process kā pieregulēt radio uz jaunu staciju. tas te nāk tāds ārprātīgs polārais pavasaris. gaisma full on sākot no 6.30 rītā līdz 9 vakarā. sākušies tie nedabiski stieptie saulrieti, katrs vakars kā postapokaliptiska ainava. no rītiem joprojām -12, bet pa dienu uzkāpj pat līdz nullei, un viss sajūk prātā, un dažviet viegli pakūst pār ietvēm noblietētie 20 centimetri sniega. dārzā joprojām turas metru divdesmit. bet putni dzied un jūs zinātu kādas tās ir pārmaiņas, kad, braucot ar riteni, var normāli elpot un seja nedeg no aukstuma un skropstās nav ledus. tas ir daudz vairāk kā man jebkad bija Briselē, kur jau februārī sāk ziedēt ķirši. enerģētiski tukšs notikums. sāku baidīties no maniakālas epizodes. cilvēku sejās uz mūsu pilsētiņas centrālās ielas bija tādas emocijas, par kurām man nebija aizdomu, ka viņi spēj tādas just. kā kulminācija visam mani uz ielas pie mūzikas ierakstu veikala uzrunāja (!) nepiedzēries (!) vīrietis (!), ar vienu vārdu - "piknik" - rādīdams man kafijas krūzi un pīrāgu rokās, un viņa seja vienkārši staipījās uz visām pusēm kā zeme pirms vulkāna izvirduma jo tur bija iekšā vēl daudzi nepateikti vārdi.