atmiņas par domām

teja @ 12:22 pm: fantazèju par dzīvi post-anxiety laikmetā. manuprāt, cilvēki pàrstās skriet, lai līdzinātos ārējiem tēliem, un salīdzināt sevi ar citiem pēc virspusējiem parametriem (instagram). pārstås vardarbīgi izturēties pret saviem kermeniem, tādā zińā ka beigs multitāskot un pārstrādāties, gan arī pārmērīgi dzert ałkji un neveselīgi ēst. apsišanās daudz vairāk notiks ar energijām un dabas dotiem psihedēlikjiem. publiskais noslēpums nāks gaismā, neviens vairs nedomās savā cellē, ka tiikai viñš netiek galā un baidās un šaubās par sevi. es domāju, ka tad lietās iedziłināsies pēc būtības un tuning in & sensing būs jaunie tikumi - izzūdot veiksminieka un lūzera dihotomijai, močīt un labi izskatīties un visu kontrolēt būs smieklīgas un vecmodīgas lietas. manuprāt, biohackings, somatika un citas neirozinātnē+fenomenoloijā balstītas disciplīnas ir jaunā laikmeta vēstneši.
(nedomājiet tikai ka man nenāk vēmiens no biohakinga pašreizêjās hitlerjugend estētikas)
kāds būs jaunā laikmeta kermenis? tieši tāds kā tavējais, tikai vińš sevi daudz labāk pazīs.
manuprāt pašlaik ir piedzimuši loti daudz kermenji, kas ir pārāk jutīgi, lai funkcionētu vecajās dihotomijås - hipersensitīvi cilvēki un empāti, bet vini visi vēl pagaidām raud un slēpjas. vai šnauc stimulantus, lai izskatītos normāli. vai tripo ezotēriku burbulos, lai nevajadzētu skatīties uz realitāti.
bet tas, protams, ir tikai stāsts. kā jebkura teorija.