atmiņas par domām

teja @ 01:11 pm: Cilvēks no malas
Tikko sapratu, ka vienmēr jūtu to, ko citi vēlas, lai es jūtu. Ja kāds uzskata, ka man vajadzētu nokaunēties un justies par kaut ko vainīgai, tad es arī tā jūtos. Ja kāds mani redz kā kaut kādai situācijai pārāk jaunu vai vecu, vai pārāk gudru vai pārāk stulbu, vai kā nepareizo dzimumu, tad arī tā es sāku justies. Ja kāds šaubās, vai viņš ir manas uzmanības cienīgs, tad es arī par to sāku šaubīties. Rezultātā man nav nekādu secinājumu. Es sevī neredzu nekā paliekoša. Bet es arī neuzskatu, ka man kaut kas tāds būtu vajadzīgs. Labāk vnk ietusējam.

Ā, šodien piedalījos Helsinku māklsas akadēmijas glezniecības maģistru izstādes darbu apspriešanā; man uzreiz tika iedalīta loma "cilvēks no malas". Man šī loma ļoti patika. Katra studenta darbu apspriešanā dabiski izveidojās klusuma brīdis, kurā kāds jautāja manu viedokli. Es varēju teikt vienkārši pofig ko un to arī darīju. Man divreiz nav jāsaka lai es kaut ko pasaku. Es to arī pieskaitu pie ietusēšanas.