atmiņas par domām

teja @ 11:30 am: Esmu valodā, kur nesaprotu vienkārši tā kā neko, tomēr šajā valstī jūtos ļoti droši. Nevis no kriminālā viedokļa, bet parastā.
Laikam lielāko drošības sajūtu sniedz sajūta, ka mani pagaidīs. Kā arī tas, ka visam ir viena nozīme.
Nekas nav aiztīklots un izliecies šķībs tā ka zustu saprašana kas ir stils un kas ir patiesība. Viņi abi ir vienā. Nebeidzami stilīga patiesība. Tas ir realitātes dizains, kas veidojies enerģijas taupīšanas apstākļos. Pirms jebko teikt vai darīt, izdomā īsāko ceļu.
Realitāte, kurā ir daudz skumju, bet nav baiļu. Kurā introversija un pasivitāte ir legit. Atšķirībā, piemēram, no Spānijas, kur nav skumju, bet ir ļoti daudz baiļu. Es to saku, jo man ir viens spāņu kursabiedrs, kurš sākumā izpildās kā krutākais džeks ciemā, bet pēc tam izrādās, ka viss ir aizpisies arabeskās. Un viens somu kursabiedrs, kurš sākumā vispār nav pamanāms, un vienmēr runā par savām trauksmes problēmām, bet beigās iznāk, ka tieši viņš ir krutākais džeks ciemā, jo ar milzīgu taisnumu tēš savu raupjo iekšējo pasauli, kur ir jāzāģē ozoli un jāveļ baļķi un jāuzcērt istabiņa, lai vispār varēt dzīvot.
Vēl esmu vietā, kur neviens mani nesauc par hobitu, kur cilvēki iet sēnēs un ogās vēl vairāk nekā LV, un kur ir vēl mazākas fiziskā komforta prasības. Normāls ģimenes pasākums ziemā aiziet uz saunu un pēc tam pa taisno lekt āliņģī. Un nav tās apnicīgās sūdzēšanās cik šausmīgi ka tūliņ būs ziema un tumšs. Viņi it kā savās galvās to vietu nemaz pavisam nav atstājuši. Klasesbiedri sāk runāt, kur ņemt velosipēdiem ziemas riepas. Visi vienkārši zina, ka ziema būs. Nevis nāk kā šoks un emocionāla vardarbība katru gad no jauna.