atmiņas par domām

teja @ 07:31 pm: Es vienkārši nekad sev neticētu, ja man nebūtu draugi, kas palīdz, un vakar man viens draugs pateica komentāru par mani, kas atsvēra visus šos trīs tumsas mēnešus, un es vienkārši beidzot sapratu, ko es daru, un kur man ir jāiet.
Tā ir intuitīva un metafiziska virzīšanās pa kaut kādu gandrīz vai neredzamu celiņu, kur no visām pusēm ir šausmīgs spiediens Iet pa kaut kādiem institucionalizētiem variantiem, pieņemt kādu no jau redzamajiem dzīves veidiem un formām
Mana dekonstrukcija ir tik jaudīga, ka brīžam šķiet pašmērķīga, un manas šaubas ir tik milzīgas, ka brīžam nespēju izkustēties no vietas, un arī emocijas visbiežāk ir par stipru, lai varētu izpildīt uzdevumus un turēties pie plāniem, tomēr ir viena tāda dzīsliņa, aptuveni mata resnumā. Un es pie viņas turēšos, lai arī pārsvarā būs jāiet pa tumsu un vienai.
Laimīgu jauno gadu.