atmiņas par domām

teja @ 02:18 pm: Viens no LV izplatītākās sliktas rakstīšanas veidiem- Līva Oliņa, 416(!) shares un 1,5 K likes FB.
Jautājums, vai nevienam bez manis nav skaidrs, ka šis ir bad writing - pārspīlējumi, dramatizējumi, manipulatīvi izteiksmes līdzekļi, un man - kā lineārā stāsta noliedzējam - arī meli (jo dzīve ir cikliska un viņa vēl 100 reizes jutīsies citādāk)?
Bet izskatās, ka lielas masas patiešām ir aizkustinātas. Varbūt tas ir nacionālā patosa dēļ?

Četrus gadus atpakaļ es pametu darbu reklāmas aģentūrā, lai izmantotu savu radošumu un laiku man tobrīd pieņemamāku mērķu vārdā. Stādīju vecāsmammas ķirbjus Mehiko uz jumta, baroju izsalkušus māksliniekus, lasīju izskalotos atkritumus pludmalē un pētīju ļauno zivju invāziju Karību jūrā, rifa piesārņojumu, vaļhaizivju pakļaušanu tūrismam un bišu izmiršanu Jukatanas pussalā. Bet, neskatoties uz +30 vidējo gada gaisa temperatūru, mango pārbagātību, savvaļā augošām orhidejām un plaukstas lieluma tauriņiem visās iespējamās pasaules krāsās, tam nebija nekādas jēgas, jo tas nebija mājās.

Pirms diviem gadiem kādā lietainā novembra vakarā es atgriezos, un, jā, šie ir bijuši divi pārbaudījumiem pilni gadi. Bet ziniet, ko? Es vairs nekur pavisam prom negribu braukt. Jūs varat celt nodokļus, cik vēlaties. Un jūs otri varat dusmoties un vārīties. Ir lietas, kuras nevar nopirkt par nekādu naudu. Nekur priedes tā nesmaržo. Nekur sēnes tā negaršo. Nekur citur es nejūtos tik spēcīga un varoša, kā stāvot uz mūsu zemes. Te ir mani draugi, kuru smaids silda vairāk par jebkuru tropu saulrietu. Te daba sniedz brīvību un cilvēki iedvesmu! Te ir manas mājas. Un pirmo reizi man rūp un galīgi nav pie kājas. Ja man par dzīvošanu šeit ir jāmaksā ar darbu, tad es esmu gatava. Es labāk zaudēju šeit, nekā uzvaru kaut kur citur.

Tā kā, ja jums vajag, lai kāds sniedz palīdzīgu roku, lai kaut ko uzraksta vai pieskata kaķus un suņus, dodiet ziņu. Kā teica Trusītis: “Jāiet un jāpaskatās, vai viņiem nav kas darāms, un tad es to izdarīšu. Šodien ir īsti izdarīga diena."