atmiņas par domām

teja @ 08:15 pm: Es tagad saprotu, ko Katrīna teica par to, ka oma ir uzsūkusies viņā, jo man arī ir tāda pati sajūta. Līdz galam bēdīgi vēl nav bijis nevienu brīdi, jo tas viss, kas man ar viņu bija, ir vienlaikus agrāk, tagad un mūžībā. laiks, personu atsevišķums, dzīve, nāve - my ass. Es tikai tagad sapratu, cik būtiski man bija bērnībā iepazīties ar to, ka arī šādi var dzīvot - pilnībā romantiski. Kaut kādā ziņā viņas dzīve man bija cerība. Vecāmāte - tas vienkārši ir viens realitātes aspekts. Tā ir daļa no tā, kā es pazīstu realitāti, un kā realitāte pazīst pati sevi, un tas, ka viņa tagad it kā ir nomirusi,- tas nekas.

Upd. Tikko sapratu, ka viena no labākajām draudzenēm ir ļoti ļoti līdzīga manai vecāmātei