atmiņas par domām

teja @ 06:41 pm: Ir tā ka pēc atgadījuma ar Karlosu mana seksualitāte ir mainījusies, kłuvusi viltīgāka, mērkjtiecīgāka, 'vīriškīgāka', un man tas nepatīk; jo es negribu būt viens no tiem cilvēkiem kas salauztas sirds dēł kłūst rūgti; bet tikko pamanīju, ka mēdzu cilvēkus uzlūkot ar domām 'losis pilnīgs bet pārgulēt var'. Agrāk es ne par vienu šādi nedomāju. Visur meklēju pestīšanu. Vai arī es patiešām vairs negribu dzīvot LV, jo katrru dienu par kaut ko dusmojos, nav līdzjūtības, jo īpaši pret vīriešiem kas mēgina īstenot šo pārpratumu kas saucas 'būt īstam vīrietim". I'm like: OK bye, man pret tavu strjomu ir nulle tolerances, embrace your pussy and then we talk.
Un jā man tās riebjas. Es gribu lai caur mani plūst mīlestība, lai pazūd šī pārspīlētā aizsargpoza bet es arī ceru ka dievs man pieskaitīs to ka es esmu atradinājusies no vīriešu nedrošības diktētām sarunām ar otrā klausīšanās līmeni nulle. Man ir vairāk jāiet tusēt uz to telti kur tusē mūzikji un full time hipiji, I want to lose this perspective