atmiņas par domām

teja @ 10:01 am: ieraudzīju twitterī, ka laukos pie paša loga saulrietā bija piebraucis gaisa balons, lai aizvestu uz sapņu zemi, un mokos žēlumā, ka es nebiju mājās. es fiziski iedomājos, ka esmu tik viegla, cik viegla var būt vienīgi miegā, un viss ir tik salds, un kā mani beidzot atbrīvo, ieceļ balonā, un tur vairs nav nekādu cigarešu un alkohola, nekādu smilšu maisu un naglu. Gunārs īstenībā ir mazliet līdzīgs tam kungam no... vai kāds atceras Lindgrēnes pasaku Krēslas zemē, kur puisītis jau gadu guļ gultā ar slimu kāju, un tad caur aizvērtu logu pie viņa istabā ienāk maziņš kungs rūtainā uzvalkā un hūtē ar brillēm un paņem puisīti aiz rokas un pa gaisu aiznes uz Krēslas zemi. un viņš visu laiku atkārto - tam nav nekādas nozīmes. Krēslas zemē nekam nav nekādas nozīmes.