atmiņas par domām

teja @ 03:29 pm: man bija bērnībā tāds draudziņš kaimiņos, trakais un pārgudrais Harītis, kurš uzrunāja vecākus un vecvecākus vārdā jau kopš 5 gadu vecuma. Ar viņu mēs kopā dibinājām bērnu neatkarības kustību tajos pārejas gados un sūtījām marinu pie pagalma krievenēm izlūkos ienaidnieka nometnē. Vēlāk, jau skolas laikā, kad modē bija NLO, mums bija NLO biedrība ar žurnālu kur mēs rūpīgi atzīmējām kurā vietā kurš un cikos ir redzējis NLO, kā arī līmējām avīžu rakstus. viņam bija arī tāda lietiņa kā sūdzību burtnīca, līdzīgi kā Jāzepam, kur viņš rakstīja "Herberts divas reizes parāva aiz auss un plūkāja matus tā ka gandrīz saplīsa brilles". Viņam bija arī koncepts "nebaltās dienas". "Nebaltām dienām" viņš atvilktnē krāja riekstus un šokolādes, ko ietaupīja no galda un neļāva man ēst. "Tas taču ir nebaltām dienām" viņš teica. Es īsti nesapratu, jo es teiksim apriju uzreiz ja gadījas kas garšīgs un vēl pat zagu no ciemošanās reizēm atliktajām kastēm, tomēr Harīša principialitātei padevos lielā pietātē. Kopš tā laika nebaltās dienas koncepts man ir svēts. Es nododos nebaltām dienām ar visu savu sirdi un dvēseli, un pat īsti nezinu, ko darīt baltajās. Iespējams, labākais patiešām ir neko daudz netērēties un krāt nebaltajām. tāpēc tagad atzīmēšu: šobrīd ir, kā teiktu mana draudzene Maša, polnij pizģec. Tas ir kā pilns mēness, tas ir kā tu pats pie pilnas saprašanas.