atmiņas par domām

teja @ 10:44 am: vēl bija arī šādas simboliskas detaļas: sēžot teātra bārā, piepeši iedomājos par testa atbildi "mirt", jo no rīta spogulī sejā nepārprotami pamanīju entropiju. ne jau tur baigi krunkas, bet tādu nepatīkamu reljefu, samocītību, nu protams, ja padomā, cik maz ūdens dzeru un daudz smēķēju. un tad atnāca piepešas bailes, vienlaicīgi ar sajūtu, ka kaut kur jāskrien, fiksi jādzīvo, nedrīkst iztērēt vairāk dienas, šī ir pēdējā dzīvība palikusi. bet tas ir muļķīgi, par to runāt, zinu dažus, kas ar šādām domām katru dienu mokās (un tad, kad es eju mājās gulēt, paliek tusēt, cerībā - ja nu šonakt atnāks dzīve - man tā, ja kas, nav. man ātri kļūst garlaicīgi.)

tad vēl bija tā, ka māksliniecei runājot viņai no mutes iznāca viens vienīgs puteklis, pret sauli sēdēja. nezinu, kā to var dabūt gatavu.

tad vēl bija tā, ka tiku laika kabatā, visur kur gāju kaut kā nonācu par ātru un riņķoju ap kvartālu, lai nosistu laiku, juzdamās kā lohs.nebija neviena soliņa kur pasēdēt. bet laiks tikpat kā negāja uz priekšu, salīdzinot ar citām dienām, kad izkūst nemanot. 13:47, forever yours. tie gan būtu joki.