diena pārpilna sireālu, simbolisku momentu. man gadās tādas dienas. manas īpašās dienas, kā smejies. septiņos no rīta ārā no gultas un uz darbu prom, pa pusei aizmidzis, pa pusei - ķēmā. pirmais ko ieraudzīju pamostoties - pusiztukšotas bonduelle čilli pupiņas, uz palodzes. sagrāba šausmas un bailes, sapratu simbolisko nozīmi, tomēr nevarēju noturēties, paņēmu dakšu un izēdu visu pārējo. lai arī, reiz sev biju pateikusi - es šo cilvēku pametu, jo nevaru izturēt, ka viņam mājās ir tikai viena karote un pilns ledusskapis ar pusiztukšotām pupiņām tomātu mērcē, malas apskretušas brūnas. un ka viņš nepārtraukti rija tās pupas, un nevis aiz stilīguma, vai nekārtības, bet tā vienkārši, neapzinādamies savas vecpuiša dzīves simbolisko traģismu. ir ļoti maz cilvēku, kas sevi vispār spējīgi redzēt no malas, starp citu. tā konstanti. iespējams, īstie pamešanas iemesli bija citi, bet šeit ir svarīgi tas, ka man ir tendence kanonizēt detaļas, un no tā brīža šīs pupiņas kļuva par simbolu. ieraudzīdama šorīt sev virtuvē uz palodzes, teju, kā smejies, apdirsos. pamazām sāku tīt filmu - akjā, man vakar bija ciemiņi. ne manējie, tomēr (savā ziņā) viņus iemīlēju, ak jā, taisīju viņiem nachos con carne. tas šo to izskaidro, bet ne to drudžaino spīdumu acīs, man sēžot satinušais melnajā gultasveļā, apģērba gabaliem piemētātas istabas vidū un ar dakšiņu izmisīgi ķeksējot čili pupiņas no neveikli atgrieztas bonduelle kārbas. kārbu, starp citu, vakarnakt atgrieza leļļu meistars, tādēļ arī sanāca butaforiski, it kā pa jokam.