teikšu jums tā - nekristīgam cilvēkam saukt mācītāju ir liekulīgi, bet ja mācītājs runā gaišus vārdus, tas vismaz ir pierasti, un viņam vismaz ir debesu gaišuma tēze, uz ko balstīties. uz zemes savukārt nav cita gaišuma, ko ņemt par pamatu, kā vien vecāku mīlestība pret bērniem, bet tā nekad nav viennozīmīga kā Dieva mīlestība - tur ir seni rūgtumi, bērnības traumas. un ir tādi neģimeniski cilvēki, kas nav mācējuši un gribējuši būt par gaišajām māmuliņām, par kādām viņus bēru dienā iztaisa provinciālas aktīvistes ar zelta zobiem un sociālisma gadu smeldzi krūtīs. man to tanti piekaut gribējās, puse no viņas teiktā nebija vajadzīga, bija samākslota un piepacelta. dvēsles stari, mūža mājas, zemes mātes klēpis, mūsu baltā māmuliņa, 'visu mūžu baroties no viņas dotā mīlestības stara. viņa tāda nebija,
man īstās asaras saskrēja brīdī, kad pie galda piecēlās viņas dēla sieva, latgaliete, un teica: Es jums teikšu tā. Nedz es biju ideāla vedekla, nedz viņa - ideāla vīramāte. viņas dzīvē bija tikai trīs mīlestības - darbs, grāmatas un putni. tibītes un tūtītes, felicitas. cāli ar salauzto spārnu auklēja zila nosalusi līdz vēlai naktij, un pati teica - laimīgākais brīdis manā dzīvē bija tad, kad fazāns, kas bija aizbēdzis, kuru gāju meklēt uz mežu, pats man mežā nāca klāt un gribēja mājās. pie manis atpakaļ. tad es biju laimīga, viņa teica. iedzersim uz to, lai viņa arī tagad būtu tikpat laimīga.