un kad es saku, ka negribu ciemiņus tad nevis kautrējos vai laužos vai esmu pieticīga, bet vēmiens nāk no domas, ka kāds varētu ievelties ar vīnu, šokolādi un sarunām. vai šņabi un absurdiem. un man būtu laipni jārunā un jāsmaida.
atpišaties, ja? ar savu garastāvokļu relativitāti. esmu absolūta kā kapakmens