man ir jācīnās pret to, ka tik bieži aizpildu visu telpu un lieku citiem justies sliktākiem un klausīties pavērtām mutēm. es sevi nespēju izturēt šādās situācijās.
otrs, par ko jācīnās, lai dzīves mērķis būtu miers dvēselē un mīlestība pret tuvāko. un nevis kaut kas, ko iespējams konvertēt stāstā un to noslēdzošā faktā. stāsti ir kā nogriežņi un fakti - punkti to galos, bet miers un mīlestība ir bezgalīgas taisnes.
vēl vienkāršāk runājot, es būtu daudz laimīgāks cilvēks, ja mani mazāk kas besītu. nevis, ja man būtu vairāk naudas vai skaistāki darba augļi un lielākas darbaspējas, bet ja mani nebesītu mans tuvākais. lai muļķību es vispār vairs nemanītu un par to nešūtos, jo mīlestības spēks būtu lielāks kā muļķības. un ne tikai dzīvē, cilvēkiem, ko satieku, bet arī mediju un interneta konstruētajā realitātē. debilās intervijās, stulbos izgājienos. un lai es nenosodītu citu lepnību, jo manējā taču to pārspēj simt reižu.
un lai es nekad vairs neatļautos nodomāt "man ir tik garlaicīgi un skumji", saprotot, ka mājās, kur esmu nokļuvusi vai ciemiņi, kas pie manis ir atnākuši, tiecas uz tukšiem mērķiem vai runā par pārāk vienkāršām lietām, atkārtojot patētiskas valodas konstrukcijas, vai pieslēdzoties svešām identitātēm. lai es vienmēr no sirds un ar interesi pievērstos savam sarunu biedram un meklētu, kā viņu iemīlēt.
tāda es gribētu lai es esmu jaunajā gadā.