atmiņas par domām

teja @ 02:20 pm: nekad dzīvē vēl neesmu tik vēlu vasarā pirmo reizi peldējusies
šovakar uzcepu plānās pankūkas, kurās ietinu tantes atnestās bērzlapes (ar plāno pankūku var apēst visu to pašu, ko var apēst ar kečupu), pēc tam ar gandrīz-ērnpraisu (atradu 1964.gada bildes, kur tas ritenis ir virsū; starp citu, visi šeit braukā ar 60-o gadu velosipēdiem!) apbraucu riņķī arbatorijam (neprasiet,kas tas ir), atklāju, ka uz vāka gan rakstīta kokaudzētava, bet pa sētas pusi visu maļ kopā šķeldā, smaržo pēc svaigām koka asinīm, aizbraucu līdz karjeram, nopeldējos, (kāda nu biju, tāda nopeldējos, šogad pirmo reizi) pēc tam maliņā piedzēros un braucu atpakaļ. braucot cauri parkam, kur apglabāts arī Juris Alunāns uz estrādi paklausīties sienāžus un uzpīpēt, mani uzrunāja tīnis, apstājos, viņš: a huju jūs apstājāties? - es: ko?? - viņš: kas nāk? - es: ko??? - viņš: kas brauc? es: ko? - viņš: kas jūs esat? - es: a tu ko, policists esi? - viņš: nē.(ierauga džina bundžu man rokā, rauj ārā) - ā, iedod es tieši meklēju aliņu! - es: tas nav aliņš! - viņš: nu okei, džinu tieši meklēju (izrauj un izdzer trīs milzīgus malkus) - es (rauju viņam ārā no rokas, izrauju) viņš: a estrādē jau ir cilvēki. - es: daudzi? - viņš: jā. - es (aizbraucu līdz estrādei, a tur nav neviena cilvēka).tāda man transcendenta pieredze.