:
runājot par LV man galīgi vairs negribas runāt par patriarchiju nedz ārēju nedz internalizētu jo vnk mūsu cilvēki ir tik traumēti - kāda vispār saruna ir iespējama situācijā kur dominējošais naratīvs ir upura sindroms, pašdestrukcija ir legitimizēta un pašcieña defaultā outsourcēta... pēdējo gadu+ daudz esmu lasījusi par cptsd un protams to var saukt par smalko kaiti kultūrā kur drīzāk grūti atrast kādu kas necieš no šiem simptomiem. kamēr nebeigsies vardarbība pret sevi, tā nebeigsies arī kultūrā. pie kritiskās teorijas utt atgriezīsimies kad būs sasniegta kaut kāda labvēlīgas neitralitātes & īstuma kritiskā (intended) masa