:
Vakar mežā domāju par vairākiem saviem draugiem, kuri ir izcili mākslinieki ar patiesiem procesiem, un, cik maz mēs zinām par to, kas ar viņiem patiesībā notiek. Kopāesot mēs visu reducējam līdz kaut kādam prikolu un tenku un politiskajam līmenim, un varbūt dzēruma brīžos atveram savas sirdis, vai atzīstamies kompleksos, bet tas joprojām nav tas. Tie ir paralēlie, nebūtiskie stāsti. Mēs vispār neko nezinām – bet, nevis tāpēc, ka viņi to negribētu teikt. Viņi vienkārši ir pieraduši, ka tas nevienu neinteresē. Izņemot - un šis ir varbūt bēdīgākais - mayā sapinušos kuratorus, kuri ir pārlasījušies grāmatas un domā, ka tas ir viss, un mēdz uzdot jautājumus, kuri JAU ir atbildes. Viņiem, viņām tiek labākais, kas paliks vēsturei. Padomā par šo. Man tas šķiet bēdīgi, bet varbūt arī tas ir normāli. Tā ir īstā vientulība. Jo vientulība divatā ar Dievu nav Viņa sods.