: dziļā zivs
ja es paskatos savu LV soc.mediju plūsmu, ko veido, sauksim to par "vidējo paaudzi". tur prevalē "panākumu brīži". mēs uz sarkanā paklāja, es labi izskatos. kamēr alt-left galam dominē katarses brīži kas it kā oponē šai panākumu domāšanai, bet patiesībā ir tas pats: es slikti izskatos. es apsities tresīju miskastē kamēr draugs mani tetovē.
es negribu kritizēt emocijas, ka cilvēks jūt pacilājumu brīdī, kad viņam šķiet, ka kosmoss viņu atalgo par pūliņiem, vai uz brīdi ir iedevis atvaļinājumu no dienišķajiem pārbaudījumiem - nepārliecinātība par sevi, bailes, stress, garlaicība, pārstrādāšanās... emocijas ir svētas! mūsu kultūrā ir pārāk izplatīta emociju devalidēšanas prakse un es nevēlos tajā ieguldīt. let's hug.
bet vēlos kritizēt šo domāšanu. sauksim to par katartisko domāšanu. kāpēc tā ir bīstama - jo ved pie identifikācijas ar katarses brīžiem, kas ir tiešais ceļš uz nemitīgu identitātes krīzi. "ja nu es tomēr neesmu aktieris, mākslinieks, mūziķis, vingrotājs, galvenais tusētājs vai skaista", uzturēt šīs lietas, kas patiesībā ir vienkārši lomas sabiedrībā vai profesijas, vai pārejošs ārējais veidols, prasa ievērojamus dzīves viltošanas centienus. jo neviens nav nekas no minētā. cilvēks ir process, un, jo ātrāk tas pielec, jo ātrāk tu ar pilnu uzmanību esi savā procesā, jo labāk. bezjēdzīga enerģijas šķērdēšana ir ķerties pašam pie saviem benčmārkiem, kā zivs bez kājām un rokām mēģinātu ķerties pie laivai domātiem pāļiem. "es pierādīju ka es to varu! ā nē tomēr nevaru"... zivs ir daļa no upes! nevis darbiņa, vai hobija, vai atvaļinājuma vai ģimenes ārējais izskats. ak šīs identitātes uzturēšanas ciešanas! kuras mēs turklāt viens no otra slēpjam un pālī "beidzot atzīstamies"...ak šī izmisīgā darbošanās, lai pats no sevis slēptu "skarbo patiesību, ka tu nekas neesi".
jo arī tā ir ilūzija - nav iespējams stāvoklis, kurā tu "neesi nekas". jo tu esi upē, un upe tevi mīl.
ja es paskatos savu LV soc.mediju plūsmu, ko veido, sauksim to par "vidējo paaudzi". tur prevalē "panākumu brīži". mēs uz sarkanā paklāja, es labi izskatos. kamēr alt-left galam dominē katarses brīži kas it kā oponē šai panākumu domāšanai, bet patiesībā ir tas pats: es slikti izskatos. es apsities tresīju miskastē kamēr draugs mani tetovē.
es negribu kritizēt emocijas, ka cilvēks jūt pacilājumu brīdī, kad viņam šķiet, ka kosmoss viņu atalgo par pūliņiem, vai uz brīdi ir iedevis atvaļinājumu no dienišķajiem pārbaudījumiem - nepārliecinātība par sevi, bailes, stress, garlaicība, pārstrādāšanās... emocijas ir svētas! mūsu kultūrā ir pārāk izplatīta emociju devalidēšanas prakse un es nevēlos tajā ieguldīt. let's hug.
bet vēlos kritizēt šo domāšanu. sauksim to par katartisko domāšanu. kāpēc tā ir bīstama - jo ved pie identifikācijas ar katarses brīžiem, kas ir tiešais ceļš uz nemitīgu identitātes krīzi. "ja nu es tomēr neesmu aktieris, mākslinieks, mūziķis, vingrotājs, galvenais tusētājs vai skaista", uzturēt šīs lietas, kas patiesībā ir vienkārši lomas sabiedrībā vai profesijas, vai pārejošs ārējais veidols, prasa ievērojamus dzīves viltošanas centienus. jo neviens nav nekas no minētā. cilvēks ir process, un, jo ātrāk tas pielec, jo ātrāk tu ar pilnu uzmanību esi savā procesā, jo labāk. bezjēdzīga enerģijas šķērdēšana ir ķerties pašam pie saviem benčmārkiem, kā zivs bez kājām un rokām mēģinātu ķerties pie laivai domātiem pāļiem. "es pierādīju ka es to varu! ā nē tomēr nevaru"... zivs ir daļa no upes! nevis darbiņa, vai hobija, vai atvaļinājuma vai ģimenes ārējais izskats. ak šīs identitātes uzturēšanas ciešanas! kuras mēs turklāt viens no otra slēpjam un pālī "beidzot atzīstamies"...ak šī izmisīgā darbošanās, lai pats no sevis slēptu "skarbo patiesību, ka tu nekas neesi".
jo arī tā ir ilūzija - nav iespējams stāvoklis, kurā tu "neesi nekas". jo tu esi upē, un upe tevi mīl.