:
es izvairos runāt par feminismu, jo jūtu, ka man vēl nav pienācis laiks, par to izteikties, nav pienācis laiks lietot valodu, jo es gribu, lai šis auglis nobriest manā ķermenī. Pēc savas izglītības un arī visiem talantiem es esmu komunikatore, un tieši tāpēc šajā gadījumā nevēlos iziet uz patriarhālo, pārliecinošo valodas lietojumu, es nevēlos nevienu dabūt savā pusē, jo, tikko atveru muti, to sāku darīt automātiski, un man tas nepatīk (lai arī ar to joprojām var labi nopelnīt). runātā un rakstītā valoda nav universālā valoda.
Es iestājos par kaut ko pavisam citu. Bet man vēl nav pienācis laiks teikt, par ko tieši. Tā ir ļoti dziļa sajūta, kas briest, viņa ir dziļāka par dalījumu dzimumos un "aktuālo diskursu" (gan ekoloģisko gan feministisko) kuram es kaut kādu iemeslu dēļ baidos pievienoties.
Bet ik pa laikam man vienkārši norauj jumtu tādi precīzi koncepti kā "female gaze", no šīs nedēļas es sevi saucu par "female gaze" entuziastu, jo tas kaut kā savelk kopā visu, ko es jūtu, kā Latvijas sievietes atšķiras no Beļģijas un Somijas sievietēm. Male & female gaze - mums visiem ir viņi abi, un es domāju, ka sabiedrībai ir tuvāko 50 gadu laikā pilnībā jāpāriet uz "female gaze", un arī manas attiecības ar Dievmāti ir, kad es nogurstu pati savu ķermeni un dzīvi šaustīt ar male gaze, un tad es eju pie Marijas, kura ir female gaze absolūtā manifestācija, lai viņa mani paņem klēpī, jo man nav atmiņas par šādu skatienu manā personiskajā vēsturē.
"Mommy issues", neiedomājamu apmēru self-hate bieži apvienojumā ar vispārēju nepatīkamību, rodas sievietēm, kuras bērnībā ir vairāk jutušas male gaze nekā female gaze. Tā ir trauma, kompensācija, jo cilvēks nevar pilnīgi attīstīties, ja viņā nav līdzsvarotas abas perspektīvas. Esmu jau teikusi, ka nedroši jūtos sabiedrībā kur publiskajā telpā tiek cildināts fiziskais skaistums, ne tikai tāpēc, ka man tajā nav varas pozīciju, bet arī tādēļ, ka "male gaze" ir kā trasējošās lodes un neļauj atslābt pat tiem, kas ir tajās varas pozīcijās. Mans feminisms un arī māksla ir all about female gaze, un female gaze manā interpretācijā bieži nozīmē aizvērt acis, atvērt trešo ausi un ieslēgt ādu un visus citus sensorus.
Female gaze laikam pirmā pienagloja Jill Soloway šajā video - viņš ir ļoti garš, nelineāri argumentēts (vēl viens "female gaze" aspekts) un tur ir daudz no "aktuālā diskursa", kuram es vēl nevēlos pievienoties, un viņš ir vairāk par filmu industriju un sabiedrību, nevis vispārīgi eksistenciālo plāksni, kura mani interesē vairāk, bet nu varat paskatīties, ir vietām arī diezgan standapīgs:
https://www.youtube.com/watch?v=pnBvppo
Es iestājos par kaut ko pavisam citu. Bet man vēl nav pienācis laiks teikt, par ko tieši. Tā ir ļoti dziļa sajūta, kas briest, viņa ir dziļāka par dalījumu dzimumos un "aktuālo diskursu" (gan ekoloģisko gan feministisko) kuram es kaut kādu iemeslu dēļ baidos pievienoties.
Bet ik pa laikam man vienkārši norauj jumtu tādi precīzi koncepti kā "female gaze", no šīs nedēļas es sevi saucu par "female gaze" entuziastu, jo tas kaut kā savelk kopā visu, ko es jūtu, kā Latvijas sievietes atšķiras no Beļģijas un Somijas sievietēm. Male & female gaze - mums visiem ir viņi abi, un es domāju, ka sabiedrībai ir tuvāko 50 gadu laikā pilnībā jāpāriet uz "female gaze", un arī manas attiecības ar Dievmāti ir, kad es nogurstu pati savu ķermeni un dzīvi šaustīt ar male gaze, un tad es eju pie Marijas, kura ir female gaze absolūtā manifestācija, lai viņa mani paņem klēpī, jo man nav atmiņas par šādu skatienu manā personiskajā vēsturē.
"Mommy issues", neiedomājamu apmēru self-hate bieži apvienojumā ar vispārēju nepatīkamību, rodas sievietēm, kuras bērnībā ir vairāk jutušas male gaze nekā female gaze. Tā ir trauma, kompensācija, jo cilvēks nevar pilnīgi attīstīties, ja viņā nav līdzsvarotas abas perspektīvas. Esmu jau teikusi, ka nedroši jūtos sabiedrībā kur publiskajā telpā tiek cildināts fiziskais skaistums, ne tikai tāpēc, ka man tajā nav varas pozīciju, bet arī tādēļ, ka "male gaze" ir kā trasējošās lodes un neļauj atslābt pat tiem, kas ir tajās varas pozīcijās. Mans feminisms un arī māksla ir all about female gaze, un female gaze manā interpretācijā bieži nozīmē aizvērt acis, atvērt trešo ausi un ieslēgt ādu un visus citus sensorus.
Female gaze laikam pirmā pienagloja Jill Soloway šajā video - viņš ir ļoti garš, nelineāri argumentēts (vēl viens "female gaze" aspekts) un tur ir daudz no "aktuālā diskursa", kuram es vēl nevēlos pievienoties, un viņš ir vairāk par filmu industriju un sabiedrību, nevis vispārīgi eksistenciālo plāksni, kura mani interesē vairāk, bet nu varat paskatīties, ir vietām arī diezgan standapīgs:
https://www.youtube.com/watch?v=pnBvppo
:
Arī, kā kapitālisms un patērnieciskums mūs attālina no intimitātes pašiem ar sevi, liekot grēkot pret saviem kermeniem, lord, I don’t want to die in the war with myself, par to es arī daudz varētu runāt, par neoliberālismu kā līdzjūtības tuksnesi, bet vēl nav pienācis laiks, jo es neticu intelektuālismam sevī