: back to black?
back to "lonely girl phenomenology"
(tulkošu Chris Kraus grāmatu I love dick, kas pirms kādiem 4-5 gadiem mani kaut kādā ziņā pamodināja. resp es sāku intelektuāli un politiski - ne vairs tikai poētiski - integrēt savu psiholoģisko traģēdiju)
vispār esmu no tā mazliet atgājusi, aizgājusi (varbūt?) par dziļu savā privātajā fenomenoloģijā, tur, kur vārdu jau vairs nav, un līdz ar to arī saprašanās iespēju uz papīra vairs tikpat kā nav
"lonely girl phenomenology", "sad girl club" utt mūsdienās ir stabils kultūras trends, un, iespējams, Kraus grāmata bija tā, kas to sāka. drīzāk, pārnesa no LGBTQ un radikāli kreisās uz vispārīgo auditoriju, jo arī white race able bodied heteroseksuālisms ir pelnījis savu traģēdiju.
es saprotu tos, kam tas kaitina, un vienlaikus aicinu ielūkoties pašiem savā krindžā. es domāju, mēs kā cilvēki varam augt tikai izprotot paši savus krindžus un tos ataižot. mums ir bioloģisks pretīgums pret asarām un vājumu, turklāt, demonstratīvs vājums bioloģiski ietver manipulatīvu elementu, no kā mēs neviļus atraujamies. treškārt, no malas tas izskatās pēc izvēles. (lai arī, saprast, kā tieši slīkšana pazemojuma naratīvos ir izvēle, var prasīt veselu dzīvi). Katrā ziņā, labi, ka ir šāda platforma, par kuru domāt. Platforma kultūras diskursā vai pašai sevī.
Viens no svarīgākajiem elementiem viņas darbā man šķiet tieši "neizdevušos" mākslinieku vai bezjēdzīgi bojā gājušo domātāju studijas; prātā sajukušie un konjunktūru neprotošie vai modē nekad nebijušie. Tā ir alternatīva mākslas vēsture, kaut kādā ziņā kristīgā mākslas vēsture, ko viņa raksta, jo īpaši savās pēdējās grāmatās.
man sākumā bija tā, nu es nezinu, vai gribu atkal pieslēgties visam tam; nav tā, ka tas ir atrisināts. turklāt man ir, teikšu atklati, slinkums iet atpakaļ uz intelektuālismu. privāti tas mani tikpat kā vairs neinteresē.
bet ok. es domāju, ka to vajag. es domāju, ka vajag iespēju to reflektēt Kirkegora trešā līmeņa kategorijās, nevis tikai slēpt pažobelē. lai nāk gaismā viss, kas ir gaisma.
back to "lonely girl phenomenology"
(tulkošu Chris Kraus grāmatu I love dick, kas pirms kādiem 4-5 gadiem mani kaut kādā ziņā pamodināja. resp es sāku intelektuāli un politiski - ne vairs tikai poētiski - integrēt savu psiholoģisko traģēdiju)
vispār esmu no tā mazliet atgājusi, aizgājusi (varbūt?) par dziļu savā privātajā fenomenoloģijā, tur, kur vārdu jau vairs nav, un līdz ar to arī saprašanās iespēju uz papīra vairs tikpat kā nav
"lonely girl phenomenology", "sad girl club" utt mūsdienās ir stabils kultūras trends, un, iespējams, Kraus grāmata bija tā, kas to sāka. drīzāk, pārnesa no LGBTQ un radikāli kreisās uz vispārīgo auditoriju, jo arī white race able bodied heteroseksuālisms ir pelnījis savu traģēdiju.
es saprotu tos, kam tas kaitina, un vienlaikus aicinu ielūkoties pašiem savā krindžā. es domāju, mēs kā cilvēki varam augt tikai izprotot paši savus krindžus un tos ataižot. mums ir bioloģisks pretīgums pret asarām un vājumu, turklāt, demonstratīvs vājums bioloģiski ietver manipulatīvu elementu, no kā mēs neviļus atraujamies. treškārt, no malas tas izskatās pēc izvēles. (lai arī, saprast, kā tieši slīkšana pazemojuma naratīvos ir izvēle, var prasīt veselu dzīvi). Katrā ziņā, labi, ka ir šāda platforma, par kuru domāt. Platforma kultūras diskursā vai pašai sevī.
Viens no svarīgākajiem elementiem viņas darbā man šķiet tieši "neizdevušos" mākslinieku vai bezjēdzīgi bojā gājušo domātāju studijas; prātā sajukušie un konjunktūru neprotošie vai modē nekad nebijušie. Tā ir alternatīva mākslas vēsture, kaut kādā ziņā kristīgā mākslas vēsture, ko viņa raksta, jo īpaši savās pēdējās grāmatās.
man sākumā bija tā, nu es nezinu, vai gribu atkal pieslēgties visam tam; nav tā, ka tas ir atrisināts. turklāt man ir, teikšu atklati, slinkums iet atpakaļ uz intelektuālismu. privāti tas mani tikpat kā vairs neinteresē.
bet ok. es domāju, ka to vajag. es domāju, ka vajag iespēju to reflektēt Kirkegora trešā līmeņa kategorijās, nevis tikai slēpt pažobelē. lai nāk gaismā viss, kas ir gaisma.