:
Man te tikko bija dzimšanas diena; nopūšot svecītes izteicu vēlēšanos koncentrēties uz dzīvi. profesionāli esmu jau sen iegājusi labā flow, bet "dzīve" mazliet kratās kā traktors; ar to es domāju laikam ikdienas sajūtu ķermenī un prātā. būšana dzīvai nav stāvoklis, tur nav ko pateikties, silly, tas ir process; kā vadīt automašīnu. lielāku interesi rada tas, kā es esmu nevis ka es esmu dzīva. Dzīves sensorā pamatsajūta mainās katru sekundi, uzmanībai pārvietojoties matērijā. Joprojām ir daudz situāciju kurās "vajadzētu" justies normāli, bet es jūtos tuvu nāvei. fiziski vai psiholoģiski, es šīs lietas neatšķiru, varbūt vajadzētu? varbūt es riskēju lietojot formu MĒS - mēs jūtam daudz vairāk nekā mums gribētos vai ir vārdi to teikt. faktiski vārds, ja tas pastāv, ir atļauja. nekādas intelektuālas domas par to, ka šī ir tikai sajūta, nepalīdz. Piemēram tikko gandrīz vai nomiru pārbraucienā Rīga-Brisele-Vīne. sākās laikam ar kaķa alerģiju, tad fenkarola trips, tad lidmašīnas kondicionieris, tad briseles fantastiskais klimats, kas nav tālu no katmandu. karstumā un putekļos pārņem dormant panika - es degu kopā! - kuras dēļ bija grūti gulēt; nedaudz sāku klepot asinis. Kad strādāju birojā, dažādi ekstrēmi stāvokļi bija katru dienu, un tas bija jāslēpj, biroja vidē mēs esam getty images, tur nav nekādas atļaujas; tur fiziski stāvokļi ir jāizolē faktos. Runājot vienkāršāk, nopūšot svecītes vēlējos justies vesela jebkuros apstākļos un attiecībās. neatceros, ko esmu vēlējusies iepriekš. notievēt un džeku? patiesībā es pārspīlēju, tā nebija vēlēšanās; tā bija kursa maiņa. kaut ko pasakot, kursa maiņa jau sāk notikt un vēlēšanās sāk piepildīties. jo mēs arī domājam daudz vairāk nekā mēs domājam un prāts sniedzas tālāk par smadzenēm un tālāk par ādu un istabas sienām. prāts ir pats mūsu realitātes dizains, ne tikai tā vērotājs. nav daudz starpības starp vēlmēm, plāniem un melnbalto maģiju. pūšiet biežāk svecītes.