:
man ir grūti lasīt īstos rakstniekus, jo ir par stipru. 90% man vairs nepatīk, bet tādi, kas patīk, tipa, Lydia Davis, rauj jumtu katra lapa, OMFG pēc katra īsā stāsta, un tie viņai tiešām ir ļoti īsi, galvā viss joņo un ir jāatiet, skaistuma pārsātinājums, ko grūti izturēt, jo gribas mieru. sižetiskie romāni, kas uz brīdi kļūst par dzīves jēgu, tie man liekas kaitīgi apgaismībai, goda vārds. izveidojas pieķeršanās, kad pabeidz lasīt, jāpārvar zaudējuma sāpes. es garus romānus ar sižetu uzskatu par kaut līdzvērtīgu seriāliem, vai tā skaitās vai neskaitās lubu literatūra, viss viens. izņēmumi, protams, ir tie, kas ākstās ar valodu, un realitāti, kā rušdi vai grass, tādiem vispār gribas dot pa muti. savukārt non-fiction grāmatas, ko atlasu lasīšanai, esmu izvēlējusies tik rūpīgi, ka ik pēc pāris lapām ir omfg cik labi, un atkal jāliek nost. žurnāli un avīzes vispār neinteresē, izņemot varbūt new yorker un kultūras lapu "International NY Times". man vispār nepatīk lasīt, es tikpat kā vairs nelasu. neinteraktīvā rakstīšana man sākusi šķist vardarbīga, tāpēc vienīgā vieta kur man nav iebildumu un daudz ko lasu, ir internets.