:
visiem, kas man jautā, kā es varu sešus gadus nodzīvot valstī un neiemācīties runāt tās valodā, un, implicīti jautā, vai tas ir tāpēc, ka es esmu stulba vai ļauna un man nav cieņas pret vietu, kurā dzīvoju, varu atbildēt, ka es personiski valodām neticu, man viņas liekas vecmodīgas, un es uzskatu, ka drīz mums tās vairs nevajadzēs, jo mēs varēsim sazināties ar sirdīm, pieskārieniem un mūziku, un valodas prast būs tikpat lieki kā mācēt braukt ar manuālo kārbu vai programmēt ar perforētāju. valodu vietā iesaku jums mācīties kontaktimprovizāciju, tantrisko meditāciju, enerģētiskās masāžas un mūzikas instrumentus. un visi tie, kas publiski izrunājas, cik skaista ir latviešu valoda, valoda, dziļumi, manas mājas ir valoda - tie visi mani jau sen besī.
:
man dzīvē vienmēr ir vajadzīgs (un jau no pirmajiem soļiem internetā ir bijis) kāds cilvēks, ar kuru rakstiski apmainīties ar absurdām fantāzijām, jokiem, jocīgām pieredzēm un izjūtām, izsmalcinātu treša estētiku, netradcionāliem viedokļiem, neparastiem ikdienas stāstiem utt. tas nav kā aizvietojums reālajai komunikācijai, jo reālajā saziņā nekas tāds nav iespējams; mums ir pārāk īsa uzmanības noturība un pārāk funkcionālas vajadzības citam no cita. Ja man dzīvē nav tāda cilvēka, es jūtos tā, it kā viena manis daļa, un, iespējams, pat labākā no tām, gulētu stikla kalnā, puķes miegu.