:
Latvijā es jūtos īpaša, pateicoties jums, šeit es vienkārši esmu neredzama. bet LV visu laiku jābesās par pāķismu un negatīvo domāšanu. tik maz ir tādu, kas pasauli uzlūko labvēlīgā, atvērtā ieinteresētībā, dažādās ideoloģijas, orientācijas un notikumus skatītu kā bērns kas pēta vaboli, diskusijai pieietu kā spēlei nevis cīkstiņam. viens no diviem, vai nu pauž aprobežotus uzskatus, vai dusmas. protams, tur neviens nav vainīgs, tur visur apakšā ir bērnības traumas, kaut kādi izmisumi, bailes no pazemojuma, noslēgtība, tie visi ir kādu citu, iespējams, arī sistēmas grēki, kas radījuši cilvēku netikumus. bet tagad pie lietas - es ceru šeit izārstēties tik tālu, lai to vai nu vairs nepamanītu vai arī sajustu misiju to mainīt, un tad, protams, braukt atpakaļ. jo cik tad ilgi var dzīvot tukšā vietā. tikai kamēr atlabst.