atmiņas par domām

10:46 am: atvainojiet te par manu mākslas teorijas amatierismu, bet pagāja 10 gadi, līdz es vispār ieguvu kaut kādu kopskatu. modernisms mēģināja nojaukt katedrāles, lai atrastu dievu, bet postmodernisms ir šo katedrāļu atjaunošana, tikai ar tādu atšķirību: lai nevienam neienāktu prātā neko meklēt, tiek izgatavotas neskaitāmas altāru kopijas un izkarinātas visās malās un grīdas smaguma centrs - novirzīts, lai staigātājam reibtu galva, jā, tas ir reāls trips, jūs dolbāties, lai aizmirstu, ka ikvienam ir bail no nāves, un tad, kad to vairs nevar nodolbīt, iedzer ksanaksiņu. vienīgā lieta, par ko esmu pārliecināta, ir, ka policentrisms nav savienojams ar praksi. ar cilvēka reālās, no malas vērojamās un grūti reflektējamās dzīves praksi. par spīti bravūrīgajiem apgalvojumiem par vienas patiesības neeksistēšanu, cilvēki patiešām kļūst nožēlojami savās aforismu ķēdēs un atsauču tīklos, un rezultātā balsta savu (no malas novērojamo) dzīvi vispār kaut kādos pamatinstinktos. policentrismam kļūstot par pārliecību, teorija atraujas no prakses un smaguma centrs pārvietojas kaut kur zem jostasvietas. mūsdienām ir vairāk sakara ar laikiem, kad novēršanās no Dieva, lai atrastu patiesību, sakruzuļojās un apkreveļojās (humānisms, romantisms u.c.), tā notiek ar visu, tas ir sātans, kas vērpj savus tīklus, vai tehnika, sauciet to kā gribat. mēs esam tikpat izbesījušies kā sirreālisms, vien ar to atšķirību, ka mūsu psihās metodes mērķis vairs nav ienākt patiesībā pa citām durvīm. kā jums liekas, vai būs vēl kāds jauns mākslas virziens?

es domāju pārāk lēni. vajadzētu ātrāk, man jau ir 30 gadi, bet ļoti vajadzētu līdz nāvei nonākt līdz senajai grieķijai vai jeruzālemei vai ēdenei. vai jūs nepateiktu, kur šeit ir taisnākais ceļš. es piedzimu tīklos, bet mani jau ved ved no ēģiptes. http://www.youtube.com/watch?v=8f37lh9LqRs&feature=related