:
man Mārtiņa Freimaņa bija ļoti žēl jau dzīves laikā. es viņu personiski nepazinu, bet man viņš šķita kā ilustrācija, kas notiek, ja cilvēks totāli aiziet fiction'ā un īpaši vairs neatšķir, kas ir reāls, kas nopietns, kas meli, kas patiesība, kas ir adekvāts un kas nē. es domāju, ka viņš bija pelnījis tieši šādu, lirisku "nāvi jaunībā". ka tā bija estētiska apžēlošanās. atvainojiet ja gadījumā kāds te viņu pazīst, man viņš bija tikai pasaku tēls.
p.s. mārtiņš freimanis, kad vēl nebija ievilkts laurī reinikā, sarakstīja dažas ļoti jaukas dziesmas. tāpēc arī es par viņu domāju.
p.p.s.
tas laikam būs tavs gals
tik asiņains un salds
tik izplānots un skaists kā nāvessods un rozēm būs kaisīts zem tavām kājām
tavs ceļš uz elli ved tik glums un kaislīgs pilnas ielas dvēselītēm guli guli guli
guli mans eņģel
guli mans asiņainais draugs
diena vēl tālu
guli mans asiņainais draugs
p.s. mārtiņš freimanis, kad vēl nebija ievilkts laurī reinikā, sarakstīja dažas ļoti jaukas dziesmas. tāpēc arī es par viņu domāju.
p.p.s.
tas laikam būs tavs gals
tik asiņains un salds
tik izplānots un skaists kā nāvessods un rozēm būs kaisīts zem tavām kājām
tavs ceļš uz elli ved tik glums un kaislīgs pilnas ielas dvēselītēm guli guli guli
guli mans eņģel
guli mans asiņainais draugs
diena vēl tālu
guli mans asiņainais draugs