atmiņas par domām

11:48 pm: es citreiz sajūtos neomulīgi ar savām istablietām. es jūtu, kā viņas uz mani skatās pilnīgā vienaldzībā, molekulārā pohujā, un tomēr it kā dziļā gudrībā un lojalitātē. it kā viņu rīcība, ja es pēkšņi te nokristu un uzsāktu asiņot, būtu balstīta labākā sapratnē par pareizo kārtību. tādā esamības atziņā un paļāvībā uz Dievu, līdz kādai man vēl jāiet ilgi gadi. jo molekulas kalpo Dievam, darbojoties tieši tā, kā viņš bija iecerējis. izņemot tādas lietas kā vēzis, kas ir uzskatāmākais piemērs grēka sekām, tā ir mikrodemonstrācija, kur ikreiz no jauna spoguļojas tas, kā pēc grēkā krišanas tika sabojāta ideālā pasaule. iebāž ne to elektronu ne tur kur bija jābāž un sākas. un vēl citreiz sagrābj bailes, ka es uz istablietām skatos spoguļattēlā, redzu otrādi, nevis tādu, kāds patiesībā ir, savukārt mans spoguļattēls ir kaut kas, ko lietas no manis ir izīrējušas - samaksājot ar to pašu spoguļattēlu. viņas mani paverdzina un ar mani manipulē. man ir grūti paskaidrot līdz galam. paskaties, kā maģis, atplaukst smaidā, kad es viņu ieslēdzu, tā labvēlīgi kā uz muļķa bērniņu smaida un pakļaujas, kā pieaugušie iesaistās infantīlās spēlītēs izdabājot mazajiem.