cilvēkam, kas neguļ, vienā brīdī uznāk sajūta, ka viņš ir nemirstīgs. un, ka dzīvot ir nenormāli nogurdinoši un stulbi, protams, un nāve, protams, svētība. nevis tā, ka tagad gribas nomirt, bet, ka pareizi ir, ka guļ un nomirst. :
kad pārguris cilvēks, kas iedzēris kafiju vai ko tml., mēģina gulēt, un viss it kā grimst miegā, rokas smagas, kājas smagas, un tad restartējas, un tad atkal un atkal - stundu no stundas, stundu no stundas, es zinu, no kurienes nākusi ideja par to, ka ir kaut kādi veļi, kas netiek prom un ir nosodīti īsā saitē raustīties starp šo un to pasauli :